Lai mēs varētu turpināt analizēt, kādi ir pretinieku uzvedības modeļi, mums ir jāapspriež svarīgs līmeņu jēdziens.
Droši vien pokera vārdnīcā nav cita tāda vārda, kas būtu tik nepareizi saprasts un lietots. Spēlētāji izmanto šo jēdzienu, lai attaisnotu katru briesmīgu spēli un izskaidrotu visus sarežģītos fenomenus. Pokera valodā tas jau ir kļuvis par izteicienu “Apčakarēt kādu”. Šis vārds ir kļuvis tik neskaidrs, ka, lai to saprastu, mums ir ļoti skaidri jādefinē pats termins.
Līmeņu jēdziens tiek nepareizi saprasts valodas konteksta dēļ. Kad mēs runājam par “līmeņiem”, īpaši, kad sakām, ka kāds ir augstākā “līmenī”, mēs metaforiski visu sakārtojam vertikāli. Tāpēc, ja mēs runātu par kādu, kas ir zemākā līmenī, mēs viņu redzētu uz zemes, kas augstākā – kaut kur debesīs, un ja vēl augstāk, tad jau virs mākoņiem, un tā tālāk. Mēs to sakārtotu līdzīgi kā atmosfēras slāņus. Mēs iedomājamies labus pokera spēlētājus, spēlējot tik fantastiski augstā “līmenī”, ka mums būtu neiespējami pat saprast, kas tikko starp viņiem, tur augšā, notika.
Bet kas tas “līmenis” patiesībā ir? Būsim precīzi šajā vietā. Kad mēs izvēlamies noteiktu vienu līmeni, tas, ko mēs patiesībā izvēlamies, ir viena darbība vai stratēģija. Kad mūsu pretinieks mēģina atvairīt mūsu stratēģiju, līmenis “virs tā” ir tas, kas atvaira viņa pretstratēģiju. Un virs tā?
Patiesībā virs tā jau nekā nav.
Apskatīsim piemēru. Pieņemsim, ka ļoti drawy galds beidzot beidzās ar šādām kārtīm 4♥9♥7♣2♣2♦. Bija daudz dažādu draw, bet tie visi tagad ir miss'inti. Tagad ir pretinieka gājiens, viņš bet'ino katrā street'ā. Tāpat viņš mums parādīja, ka ir tendēts riskēt un pieķēries naudai. Šādā gadījumā mūsu pirmais “līmenis” būtu ķert viņa blefu, jo mēs ceram, ka viņš atkal bet'ins. Ja pretinieks uzminēja mūsu secinājumus, viņš var neblefot vispār. Bet ja mēs to paredzam, konsekventi veicot call'us un neķerot nekādu blefu, mēs sasniedzam otro “līmeni”. Tagad pieņemsim, ka viņam ir ļoti spēcīga intuīcija un viņš sagaida, ka mēs veiksim augsta līmeņa pretspēli, tāpēc viņš atgriežas pie savas sākotnējās stratēģijas, lai varētu izturēt šo izmaiņu. Tas ir viņa trešais “līmenis”. Mūsu trešais līmenis būtu atgriezties pie blefa ķeršanas. Uzsveru, pirmais un trešais līmenis ir identiskas stratēģijas. Kur tad ir atšķirība?
Atšķirība rodas no spējas pielāgoties. Spēlētāji, kas spēlē pirmajā līmenī, reti izkļūst no sava līmeņa. Pirmais līmenis vēl tiek raksturots kā spēle, ko spēlē lielākā daļa slikto spēlētāju un ka tam nepieciešama neliela apzinātība. Otrais līmenis tiek raksturots kā pretstratēģija pirmajā līmenī spēlei, tas ir kā pirmā līmeņa korekcija. Otrā līmeņa izmantošana vēl nenozīmē elastību līmeņu mainīšanā. Otrā līmeņa spēlētājs var arī palikt spēlēt otrajā līmenī, pastāvīgi izmantojot pirmā līmeņa spēlētājus.
Tātad, kad sakām, ka spēle ir sasniegusi trešo līmeni, ko mēs patiesībā vēlamies teikt, ir tas, ka tas ir apzināti izvēlēts pirmais līmenis, kad kāds izvēlas spēlēt pirmajā līmenī ar elastību un zināšanām, ka jebkurā brīdī var lavierēt starp dažādiem “līmeņiem”, atkarībā no 
spēles gaitas. Un virs tā?
Nav nekādas vajadzības runāt par “līmeni” virs trešā līmeņa. Tā ir muļķīga ideja, bet tā atklāj faktu, ka lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā darbojas pielāgojamā spēle. Kā redzi, teorētiski ir tikai divi līmeņi, bet mēs patvaļīgi nolemjam pirmo līmeni definēt kā līmeni, kas paredzēts cilvēkiem, kuri nevar piedalīties līmeņu spēlē. Teikt, ka kāds spēlē piektā līmeņa spēli, ir bezjēdzīgi. Trešais “līmenis” ir vienkārši pirmā līmeņa stratēģijas atkārtojums, ceturtais “līmenis” būtu otrā līmeņa atkārtojums, piektais līmenis atkal pirmā stratēģijas atkārtojums un tā tālāk.
Trešajā līmenī patiesībā ir free-flow spēle, kurā notiek pielāgojumi starp pirmo un otro “līmeni”. Pirmā līmeņa spēlētājs gandrīz nekad vai ļoti reti pielāgos savu spēli, otrā “līmeņa” spēlētājs var arī tajā iestrēgt, izmantojot pirmo līmeni. Trešā tipa spēlētājs ir elastīgs, apzināts un meistarīgi izvēlas situācijas, kurās lavierē starp atbilstošiem līmeņiem. Augsta līmeņa spēlē var redzēt mijiedarbību starp pirmo un otro “līmeni”.
Svarīgākais ir zināt, ka līmeņu spēle beidzas. Tā neceļas gaisā arvien augstāk un augstāk. Tā ir ierobežota un uzvarama. Augsta līmeņa spēlētāju spēle nav nekas īpašs, ka tu nevarētu spēlēt “viņu līmenī”. Kad tu sasniegsi apzinātu elastības pakāpi, tev atvērsies tā pati arēna kā viņiem.
Būtībā līmeņu spēle ir minēšanas spēle, līdzīgi kā akmens-šķēres-papīrs. Spēlētājs min, kādu līmeni izvēlēsies viņa pretinieks, un šai minēšanai veic atbilstošus pielāgojumus savā stratēģijā. Ļoti līdzīgi kā spēles flow. Ja mēs definētu spēles flow kā prasmi nolasīt un uzminēt pretinieka iepriekš pārdomātus spēles modeļus, tad analogi līmeņu prasme ir spēja paredzēt, kādu pretstratēģijas modeli izvēlēsies pretinieks.
