Pašā kāršu izcelsme un to ceļojums uz Eiropu ir piesaistījis uzmanību tikai nesen. Dažādos avotos minēts, ka tās pirmo reizi tika izgudrotas Ķīnā Siun-Ču dinastijas valdīšanas laikā apmēram 800. gadā mūsu ērā. Citi nepiekrīt un apgalvo, ka tās radās Indijā, tad devās uz Ķīnu un Eiropu sasniedza tikai pēc nežēlīgajiem Krusta kariem. Tās XIII-XIV gs. atveda klejotāji no Tālo Austrumu reģiona.
Viens no kāršu pētniekiem E. S. Teilors piedāvā savu kāršu izcelsmes stāstu un versiju. Viņš apgalvo, ka kārtis uz mūsu kontinentu atnesa klejotāji ar romu saknēm. Tiek uzskatīts, ka romi ceļoja jau izveidotajiem persiešu tirgotāju ceļiem Ziemeļāfrikas reģionā.
No šī reģiona viduslaikos ieradušies romi izplatīja kārtis Dienvideiropā. Avotos teikts, ka mauri atveda kārtis uz Spāniju, bet saracēņi – uz Itāliju. Šī versija balstīta uz saglabātajiem arābu kāršu paraugiem un viduslaiku rakstītajiem avotiem.
Tālāk kārtis no Spānijas un Itālijas izplatījās uz Vāciju un Šveici. Mainījās arī kāršu sastāvs – ķīniešu kārtis tika attēlotas ar dažādiem simboliem, indiešu ar spilgtām krāsām, franču – jau vienkāršākas. Mainījās arī kāršu “varoni” – nebija dāmu, pazuda karaļi, parādījās bruņinieki.
Tātad, dažādās Eiropas vietās izveidojās dažādi kāršu attēli. Atšķīrās ģimeņu simboli, krāsu gamma vai pat simboliskās nozīmes, stilistika.
Agrīno un Viduslaiku periodā bija ļoti svarīgi, lai būtu kvalitatīvas, unikālas kārtis, jo roku darba kāršu kava bija statusa simbols.
Kur spēlēt visdrošāk?
Standarta kāršu rašanās
Šodien mēs spēlējam ar franču kārtīm, kas izplatījās apmēram XV gs., un to vienkāršās formas, simbolu un krāsu minimālisma dēļ šīs kārtis varēja izgatavot ļoti ātri un bez lielām pūlēm.
Galma kāršu bija tikai 12, un starp tām jau parādījās dāmas. Tiek uzskatīts, ka tas saistīts ar franču galma etiķeti un no tā neatņemamo galantisko asistēšanu sievietēm. Vienkāršākas kāršu ražošanas, vieglāk saprotamu simbolu un tādējādi mazāku kļūdu spēlēs dēļ, kā arī lētākas ražošanas dēļ XVI gs. Francija kļuva par svarīgāko Eiropas kāršu piegādātāju.
Vēl viens interesants fakts ir tas, ka XVIII gs. vidū maza Francijas pilsētiņas amatnieki izdomāja kārtis zīmēt spoguļattēla principā – tās apgriežot, kārtis izskatījās vienādi. Šī inovācija kāršu biznesā izraisīja īstu revolūciju, un to vēl vairāk paātrināja britu kāršu ražotāja T. de la Riu izgudrotā kāršu ražošanas tehnoloģija, ar kuru kārtis uzreiz tika krāsotas pat 4 krāsās.
Visu jauninājumu un labvēlīgo ekonomisko apstākļu dēļ Apgaismības laikmetā – XIX gs. vidū Anglijas fabrikas kārtis ražoja simtiem tūkstošu.
Vēl nedaudz vēlāk, bez parastajām spēļu kārtīm, sāka ražot unikālus komplektus, kuros attēloti ne tikai aristokrāti, bet arī literatūras, kultūras, politikas darbinieki, vēsturiskas personas. Tomēr šīs bija nepraktiskas – tās derēja tikai kā moderns suvenīrs.
Kāršu ražošana
Pirmās kārtis tika zīmētas, un, lai būtu ātrāk, vēlāk tika izmantoti arī trafareti. Šī metode nebija efektīva, jo šādas kārtis varēja iegādāties tikai bagātie. Tika ražotas arī lētākas, taču tās ļoti ātri nolietojās.
Pirmās profesionālās ražošanas metodes kāršu rašanās vēsturē atrodamas XV gs. Vācijā, kur kārtis sāka pavairot ksilogrāfijas tehnikā – attēlus nospiežot no krāsām krāsotiem koka gravējumiem. Šī, kaut arī neliela, tehnoloģiskā attīstība palīdzēja kārtīm izplatīties pa visu Eiropu, jo tās varēja izgatavot daudz vairāk.
XVI gs. koka gravējumus aizstāja vara gravējumi. Koka gravējumu kārtis tika iegūtas, izgrebjot zīmējuma fonu, bet vara – izgrebjot pašu zīmējumu. Ar šo metodi varēja izdrukāt vairāk kopiju, nospiedumi bija spilgtāki un labākas kvalitātes.
XIX gs. sākumā kārtis sāka drukāt litogrāfijas tehnikā – izmantojot klišejām kaļķakmens plāksnes (litogrāfijas akmeni). Vēlāk izplatījās arī krāsainā litogrāfija (katra zīmējuma krāsa tika nospiesta no atsevišķas klišejas), citi drukas veidi. Tas ļāva ražot krāsainas kārtis, tās kļuva pieejamas ikvienam.
Mūsdienu kārtis parasti tiek izgatavotas no vairākiem papīra slāņiem. Šāds papīrs tiek iegūts, salīmējot atsevišķas papīra loksnes, tāpēc tas ir daudz izturīgāks. Lai kāršu kavas būtu ilglaicīgas un tik ātri nenolietotos, tās pārklāj ar plānu caurspīdīgu plēvi – laminē.
Bez papīra kārtīm ir arī plastmasas kārtis, kas ir īpaši izturīgas pret bojājumiem, mitrumu un tāpēc ir kvalitatīvākas. Iespējams, pat nepamanījāt, ka bieži vien kāršu virsma nav ideāli gluda, bet ir gandrīz nemanāmi raupja, lai tās neizslīdētu no rokām.
Tātad, kāršu dažādība ir pārsteidzoša: tās ir dažāda izmēra, formas, stilistikas, tematikas, taču līdz šim visbiežāk tiek izvēlēta parastā klasiskā kāršu kava.
Kārtis – kara līdzeklis?
Kārtis tika izmantotas ne tikai spēlēm vai zīlēšanai, bet arī kā ieroči kara laukā. Otrā pasaules kara laikā viens no lielākajiem mūsdienu kāršu ražotājiem ASV uzņēmums “Bicycle”, slepeni sadarbojoties ar ASV valdību, ražoja īpašas kārtis, kas kā dāvanas tika sūtītas amerikāņu karavīriem, kas bija ieslodzīti vācu kara nometnēs.
Neviens pat neiedomājās, ka tieši tās palīdzēja veikt vēl vienu noziegumu – starp šīs kārtis veidojošajiem īpašajiem papīra slāņiem bija paslēpti precīzi bēgšanas plāni no konkrētās nometnes, vajadzēja tikai samitrināt kārtis un to slāņi viegli atdalījās.
Vjetnamas kara laikā (1964-1973) šis uzņēmums saņēma citu ASV armijas lūgumu – izgatavot kārtis, kas sastāv tikai no pīķa dūžiem. Karavīri tos izmantoja psiholoģiskajā karā. Izrādās, Vjetnamā bija plaši izplatīta franču nākotnes zīlēšana no kārtīm (Vjetnama ilgu laiku bija Francijas kolonija). Pīķa dūzis nozīmēja nāvi un ciešanas. Vjetnamieši bija īpaši māņticīgi, tāpēc, redzot pīķa dūzi, viņi izjuta diskomfortu un bailes. Vēl interesantāk ir tas, ka “Bicycle” šo kārti drukāja ar izsmalcinātu zīmējumu: Brīvības statuja pīķa simbola vidū.
Māņticīgie vjetnamieši ticēja, ka tā ir nāves dieviete. Uz Vjetnamu ASV karavīriem tika nosūtīti tūkstošiem šādu kavu. Karavīri pīķa dūžus meta visur, lai psiholoģiski ietekmētu ienaidnieku. Pat mūsdienās kāršu ražotāji pelna no pīķa dūža, uz tā drukājot reklāmu, savas kompānijas nosaukumu vai citus uzņēmumu reprezentējošus simbolus.
Interesanti fakti par kārtīm
Eiropā vairākkārt tika mēģināts kārtis aizliegt. Baznīca centās ticīgajiem pierādīt, ka tās ir velna izdomājums, jo daži spēlējot par naudu viegli kļuva bagāti, bet citi pat zaudēja visu savu mantu.
ASV kāršu kompānija, īsāk saukta USPC, kas atrodas Sinsinati, Ohaio štatā, ir lielākā pasaulē kāršu ražošanas kompānija. Tā tika dibināta 1867. gadā. Pašlaik tā ražo vairāk nekā 100 miljonus kāršu kavu gadā! Viņi ražo „Aristocrat“, „Aviator“, „Hoyle“,„Bicycle“ un daudzas citas populārākās kāršu kavas.
No 52 kāršu kavas ir iespējams izveidot pat 2 598 960 dažādas 5 kāršu kombinācijas. Vai zināji, ka kāršu kavā var būt vairāk kombināciju nekā ir zvaigžņu Piena Ceļā? Piena Ceļā ir aptuveni 400 miljardi zvaigžņu.
Vēl viens interesants fakts saistīts ar kāršu spēlēm. Ķīnā skaitlis „4“ tiek uzskatīts par nelaimīgu, tāpēc dažos no greznākajiem Lasvegasas kazino savās viesnīcās nav ceturtā stāva, un pēc trešā stāva uzreiz seko piektais.
Turklāt, kādreiz ar kārtīm varēja norēķināties par pakalpojumiem! 1865. gadā viens Kanādas gubernators kāršu kavu izmantoja kā valūtu, lai varētu samaksāt nodokļus. Tā bija pirmā papīra valūta, kas tika izmantota Kanādā.
Nav nekāds jaunums, ka Francijas karaliene Marija Antuanete bija aizrāvusies ar azartspēlēm un viņai bija ļoti liela atkarība. Viņas vīrs Ludvigs XVI – Saules Karalis – pat bija pavēlējis sievai netuvoties azartspēļu galdam. Leģendas vēsta, ka viņa lūgusi viņam atļaut spēlēt vēl vienu, pēdējo reizi. Karalis piekāpās, un Marija Antuanete centās, lai spēle ilgtu pat 3 dienas.
1937. gadā tika mēģināts ieviest piekto kāršu mastu parastajā kāršu kavā, bet šis mēģinājums ļoti ātri izgāzās, jo bija pārāk daudz neapmierinātu cilvēku, kuriem būtu jāpērk jaunas kārtis.
Kāršu pasaules rekordi
Ar kārtīm ne tikai var spēlēt stratēģiskas spēles, bet arī nodarboties ar vēl interesantākām aktivitātēm, piemēram, būvēt kāršu namiņus.
Jaunākais rekords (2023. gada 23. janvārī) kāršu namiņa būvēšanā pieder Arnavam Dagai no Indijas, kas atrodas Kalkutā, Rietumbengālijas štatā, Indijā. Milzīgās kāršu konstrukcijas garums ir 12,21 metri (40 pēdas), augstums – 3,47 metri, platums – 5,08 metri (16 pēdas un 8 collas).
Arnavam patīk būvēt kāršu namiņus kopš 8 gadu vecuma, un Covid-19 pandēmijas laikā viņam kļuva par lielu mērķi iegūt Ginesa rekordu titulu. Pēc daudzu gadu treniņiem viņš apgalvoja, ka beidzot tam ir gatavs.
Viņš izveidoja ēku, kurā bija aptuveni 143 000 kāršu. Šajā būvē bija attēlotas 4 slavenas Kalkutas vietas: Šahed Minars, Svētā Pāvila katedrāle, Solt Leiko stadions un Rakstnieka ēka. Šim projektam pabeigt viņam bija nepieciešamas 41 dienas.
Kārtis ir piesaistījušas arī kolekcionāru uzmanību. Holandiešu izcelsmes amerikāniete Dž. K. van Renselere ir viena no lielākajām kolekcijām pasaulē. Viņas kāršu kolekcijā ir pat 900 kāršu kavas – dažādas izcelsmes, veidu un dažādu laikmetu.
Bet kolekcionārs itālis T. De Santiso ir sakrājis pat 8520 dažādu jokdaru. Kolekcija ir īpaša ar to, ka tajā nav vienādu jokdaru zīmējumu, un tās ir savāktas no visas pasaules, dažādu vecumu un formu – kvadrātveida, apaļas, zivtiņas, zvaigznes, pat kaula formas vai tikai dažus milimetrus diametrā.
