Kartes un to vēsture

Interese par pašu karšu izcelsmi un to ceļojumu uz Eiropu ir salīdzinoši jauna. Dažādos avotos minēts, ka tās pirmo reizi izgudrotas Ķīnā Sun-Ču dinastijas laikā ap 800. gadu pēc mūsu ēras. Citi tam nepiekrīt un apgalvo, ka tās radās Indijā, pēc tam ceļoja uz Ķīnu un Eiropu sasniedza tikai pēc sīvajiem krusta kariem. Tos 13. un 14. gadsimtā ieveda nomadi no Tālajiem Austrumiem.

Vienam no kāršu pētniekiem, E. S. Teiloram, ir sava vēsture un versija par kāršu izcelsmi. Viņš apgalvo, ka kārtis uz mūsu kontinentu atveduši romu tautības klejotāji. Tiek uzskatīts, ka romi ceļoja pa jau labi iestaigātiem persiešu tirgotāju ceļiem Ziemeļāfrikas reģionā.

Romi, kas viduslaikos ieradās no šī reģiona, izplatīja kārtis Dienvideiropā. Avoti vēsta, ka mauri atnesuši kārtis uz Spāniju, bet saracēni - uz Itāliju. Šīs versijas pamatā ir saglabājušies arābu kāršu paraugi un viduslaiku rakstītie avoti.

Pēc tam kartes izplatījās no Spānijas un Itālijas uz Vāciju un Šveici. Arī karšu sastāvs atšķīrās: ķīniešu kartēs bija attēloti dažādi simboli, indiešu kartēs - spilgtas krāsas, bet franču kartes bija vienkāršākas. Mainījās arī kāršu "tēli" - vairs nebija ne karalienes, ne karaļa, ne bruņinieka.

Tādējādi dažādās Eiropas daļās ir izveidojušies dažādi karšu tēli. Atšķīrās ģimeņu simboli, krāsu gamma vai pat simboliskās nozīmes un stili.

Agrajos un viduslaikos bija ļoti svarīgi, lai kārtis būtu kvalitatīvas un unikālas, jo ar rokām darinātas kārtis bija statusa simbols.

Kur ir visdrošākā vieta, kur spēlēt?

Standarta karšu parādīšanās

Šodien mēs spēlējam ar franču kartēm, kuras sāka izmantot ap 15. gadsimtu, un to vienkāršā forma, simboli un krāsu minimālisms ļāva tās izgatavot ļoti ātri un bez pūlēm.

Muižā bija tikai 12 kartes, un starp tām jau bija arī dāmas. Domājams, ka tas ir saistīts ar Francijas galanto etiķeti un ar to saistīto galanto attieksmi pret sievietēm. Vienkāršāka kāršu izgatavošana, vieglāka simbolu izpratne un līdz ar to mazāk kļūdu spēlēs, kā arī lētāka ražošana padarīja Franciju par nozīmīgāko kāršu piegādātāju Eiropā 16. gadsimtā.

Vēl viens interesants fakts ir tas, ka 18. gadsimta vidū amatnieki kādā nelielā Francijas pilsētiņā nāca klajā ar ideju zīmēt kārtis spoguļattēla formā, lai kārtis, tās apgriežot, izskatītos vienādas. Šis jaunievedums izraisīja revolūciju karšu biznesā, ko vēl vairāk paātrināja britu karšu ražotāja T. de la Rue izgudrotā karšu izgatavošanas tehnoloģija, kas ļāva kartītes krāsot pat četrās krāsās vienlaicīgi.

Pateicoties visām inovācijām un labvēlīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem Apgaismības laikā, līdz 19. gadsimta vidum Anglijas rūpnīcas sāka ražot kārtis simtiem tūkstošu eksemplāru.

Nedaudz vēlāk papildus ierastajām spēļu kārtīm sāka ražot arī vienreizējus komplektus, kuros bija attēloti ne tikai aristokrāti, bet arī literāti, kultūras un politiskie darbinieki un vēsturiskas personības. Tomēr tās bija nepraktiskas, izņemot kā modes suvenīrus.

Karšu ražošana

Pirmās kartes tika zīmētas, un vēlāk, lai tās padarītu ātrākas, tika izmantoti trafareti. Šī metode nebija efektīva, jo šādas kartes varēja iegādāties tikai bagātākie. Tika ražotas arī lētākas, taču tās ātri nolietoja.

Pirmās profesionālās izgatavošanas metodes karšu vēsturē aizsākās 15. gadsimtā Vācijā, kad karšu reproducēšana tika uzsākta. ksilogrāfijaiespiežot attēlus uz apgleznotiem kokgriezumiem. Šis tehnoloģiskais progress, lai arī nelielais, palīdzēja kartītēm izplatīties visā Eiropā, jo to varēja izgatavot daudz vairāk.

16. gadsimtā kokgriezumus aizstāja ar vara gravīras. Kokgriezuma kartītes tika iegūtas, izgriežot zīmējuma fonu, bet vara kartītes tika iegūtas, izgriežot pašu zīmējumu. Šādā veidā varēja izdrukāt vairāk eksemplāru, un izdrukas bija asākas un kvalitatīvākas.

19. gadsimta sākumā kartes sāka drukāt. litogrāfijas tehnika - izmantojot kaļķakmens plāksnes (litogrāfisko akmeni) kā līmi. Vēlāk izplatījās krāsu litogrāfija (katra zīmējuma krāsa tika drukāta uz citas līmes) un citas drukas metodes. Tas ļāva izgatavot krāsainas kartes un padarīja tās pieejamas ikvienam.

Mūsdienu kartītes parasti ir izgatavotas no vairākiem papīra slāņiem. Šāda veida papīru iegūst, līmējot atsevišķas papīra lapas kopā, tāpēc tas ir daudz izturīgāks. Lai kārtis būtu izturīgas un tik ātri nenodiltu, tās pārklāj ar plānu caurspīdīgu plēvi - laminē.

Papildus papīra kartītēm ir arī plastmasas kartītes, kas ir ļoti izturīgas pret bojājumiem un mitrumu, tāpēc ir kvalitatīvākas. Iespējams, neesat pamanījuši, ka bieži vien karšu virsma nav pilnīgi gluda, bet gan gandrīz nemanāmi raupja, lai tās neizlīdētu no rokām.

Kartiņu daudzveidība ir satriecoša: tās ir visdažādāko izmēru, formu, stilu un motīvu, taču līdz šim visizplatītākā izvēle ir bijusi klasiskās koka kartes.

Kartes kā kara rīks?

Kārtis izmantoja ne tikai spēlēm vai zīlēšanai, bet arī kā ieročus kara laukā. Otrā pasaules kara laikā Bicycle, viens no tā laika lielākajiem kāršu ražotājiem, slepenā sadarbībā ar ASV valdību ASV ražoja īpašas kārtis, kuras tika sūtītas kā dāvanas amerikāņu karavīriem, kas bija ieslodzīti vācu militārajās nometnēs.

Nevienam nebija ne jausmas, ka tās ir kārtējā nozieguma izdarīšanas līdzeklis - precīzi plāni, kā aizbēgt no konkrētās nometnes, bija paslēpti starp īpašām papīra lapām, no kurām veidojās kartes, un viss, kas bija jādara, - kartes vajadzēja samitrināt, un slāņi viegli nolobījās.

Vjetnamas kara laikā (1964-1973) uzņēmums saņēma vēl vienu lūgumu no ASV armijas izgatavot kārtis, kas pilnībā veidotas no pīķa dūža. Karavīri tās izmantoja psiholoģiskajā karā. Izrādās, ka Vjetnamā (Vjetnama ilgu laiku bija Francijas kolonija) bija plaši izplatīta franču zīlēšana ar kārtīm. Pīķa dūzs nozīmēja nāvi un ciešanas. Vjetnamieši bija ārkārtīgi māņticīgi, tāpēc, redzot pīķa dūzi, viņi izjuta diskomfortu un bailes. Vēl interesantāk ir tas, ka Bicycle iespieda šo karti ar sarežģītu dizainu: Brīvības statuja pīķa simbola vidū.

Vjetnamieši ticēja, ka tā ir nāves dieviete. Tūkstošiem šādu uzlīmju tika nosūtītas uz Vjetnamu ASV karavīriem. Karavīri visur izvietoja pīķa dūžus, lai psiholoģiski ietekmētu ienaidnieku. Vēl šodien karšu ražotāji gūst peļņu no Pīķa dūzis uzdrukājot uz tā reklāmu, uzņēmuma nosaukumu vai citus jūsu uzņēmumu simbolizējošus elementus.

Interesanti fakti par kartēm

Eiropā ir bijuši vairāki mēģinājumi aizliegt kartes. Baznīca centās pārliecināt ticīgos, ka tās ir velna izdomājums, jo daži cilvēki, spēlējot par naudu, kļūst bagāti, bet citi zaudē visu savu bagātību.

United States Playing Card Company, saīsinājumā USPC, kas atrodas Sinsinati, Ohaio štatā, ir pasaulē lielākais karšu uzņēmums. Tas tika dibināts 1867. gadā. Pašlaik tā katru gadu saražo vairāk nekā 100 miljonus kāršu komplektu! Viņi ražo Aristocrat, Aviator, "Hoyle","Velosipēds un daudzi citi populāri modeļi.

No 52 kāršu komplekta var izveidot līdz pat 2 598 960 dažādām 5 kāršu kombinācijām. Un vai zinājāt, ka kāršu dēlis var saturēt vairāk kombināciju, nekā zvaigžņu ir putnu takā? Piena Ceļā ir aptuveni 400 miljardi zvaigžņu.

Vēl viens interesants fakts par kāršu spēlēm. Ķīnā skaitlis "4" tiek uzskatīts par nelaimīgu, tāpēc dažos greznākajos Lasvegasas kazino viesnīcās nav ceturtā stāva, un trešajam stāvam uzreiz seko piektais.

Kādreiz par pakalpojumiem varēja norēķināties ar kartēm! 1865. gadā Kanādas gubernators izmantoja kāršu kasti kā valūtu, lai samaksātu nodokļus. Tā bija pirmā papīra naudas izmantošana Kanādā.

Nav nekāds jaunums, ka Francijas karaliene Marija Antuanete bija atkarīga no azartspēlēm, turklāt ar īpaši spēcīgu atkarību. Viņas vīrs Luijs XVI - Saules karalis - pat bija pavēlējis sievai turēties tālāk no azartspēļu galda. Leģenda vēsta, ka viņa lūdzusi viņu ļaut viņai pēdējo reizi spēlēt. Karalis piekāpās, un Marija Antuanete panāca, ka azartspēles ilga trīs dienas.

1937. gadā parastajā kāršu komplektā tika mēģināts ieviest piekto kāršu veidu, taču tas ātri vien izgāzās, jo pārāk daudz cilvēku bija neapmierināti ar to, ka viņiem bija jāpērk jaunas kārtis.

Karšu pasaules rekordi

Papildus stratēģiskajām spēlēm kārtis var izmantot arī aizraujošākām aktivitātēm, piemēram, kāršu māju būvēšanai.

Jaunākais rekords ( 2023. gada 23. janvāris) par kāršu namiņa būvniecību pieder Arnavio Dagai no Indijas, kas atrodas Kalkutā, Rietumbengālijā, Indijā. Milzu spēļu kāršu struktūra ir 12,21 metru gara, 3,47 metrus augsta un 5,08 metrus plata.

Arnavs spēlē kārtis kopš 8 gadu vecuma, un Kovid-19 pandēmijas laikā viņš izvirzīja mērķi iegūt Ginesa rekorda titulu. Pēc gadiem ilgušiem treniņiem viņš uzskatīja, ka beidzot ir tam gatavs.

Viņš izveidoja ēku ar aptuveni 143 000 spēļu kartēm. Uz ēkas ir attēlotas 4 slavenas Kalkutas vietas: Šahed Minārs, Svētā Pāvila katedrāle, Salt Leikplesidas stadions un Rakstnieku ēka. Šī projekta īstenošana aizņēma 41 dienu.

Kartes ir piesaistījušas arī kolekcionāru uzmanību. Nīderlandē dzimušais amerikānis Dž. K. van Renseleram, holandiešu izcelsmes amerikānim, ir viena no lielākajām kolekcijām pasaulē. Viņas kāršu kolekcijā ir pat 900 dažādas izcelsmes, veidu un periodu kāršu meži.

Savukārt itāļu kolekcionārs T. De Santiso ir savācis 8520 dažādus džokerus. Kolekcija ir īpaša ar to, ka tajā nav neviena vienīga joka, un tie ir no visas pasaules, dažāda vecuma un formas - kvadrātveida, apaļi, zivtiņas, jūraszvaigznes, pat kaula formas vai tikai dažu milimetru diametra.