Apsprieduši centralitātes ideju pokerā, mēs pārsniedzām holistiskās pokera teorijas robežu. Šī zona ir pazīstama ar plaši apspriestām pamatidejām: līdzsvars (balance), izmantošana (exploitation), spēļu teorija (game theory) un tā tālāk. Bet, lai patiesi saprastu un izmantotu šīs zināšanas, mums ir jāsaprot to pamati. Viens no galvenajiem konceptiem, kas bieži spēlētājiem sajauc prātu, ir līdzsvars jeb balanss, tāpēc ar to arī sāksim.
Tātad, kas ir balanss?
Mēs varam sākt, sakot, ka būtībā tā ir ideja, kas saka, ka ir jāuztur līdzsvars starp likmēm, blefiem un vērtīgajām rokām. Sākums nav slikts, bet viss ir daudz smalkāk.
Patiesība ir tāda, ka balanss ir nenoteikts jēdziens, ko cilvēki bieži izmanto, lai aizpildītu robus savā domāšanā par pokeru. Ja kādam pajautāsi “Kāpēc tu tikko pārbaudīji setu?” vai “Kāpēc tu veic likmi ar vidēju pāri?”, “Kāpēc tu blefo upē?” bieži apjukuši vidēja līmeņa spēlētāji atbildēs, ka to dara, lai uzturētu līdzsvaru. Bet, ja tu viņiem lūgtu definēt šo jēdzienu, viņi nevarētu neko precīzi atbildēt. Šis vārds tiek izmantots diezgan liberāli.
Balanss var tikt sadalīts divās galvenajās idejās, atkarībā no tā, kam šis vārds tiek izmantots. Pirmā ideja ir šāda: lai intervāls būtu līdzsvarots, tajā jābūt gan vērtīgajām rokām, gan blefiem. Otrā – lai intervāls būtu līdzsvarots, tajā jābūt gan stiprākajām, gan vidēji stiprajām rokām. Ja tev ir pārāk daudz viena un pārāk maz otra, tu esi šajā vietā izsists no līdzsvara.
Apskatīsim šo definīciju tuvāk. Ko tieši nozīmē, ka intervālam jābūt gan vērtīgajām rokām, gan blefiem? Cik daudz tiem jābūt? Vai viens blefs uz 100 rokām ir pietiekami? Tātad, šeit mēs nonākam pie vietas, kur izrādās, ka līdzsvara ideja ir cieši saistīta ar citu jēdzienu – “neizmantotā” (unexploitable) spēle. Šis jēdziens nāk no spēļu teorijas, un tas vienkārši nozīmē, ka mūsu izmantotā stratēģija nevar tikt pārspēta citu. Tā nekad nevar zaudēt nevienai citai stratēģijai. Piemēram, ja mēs spēlēsim spēli akmens-šķēres-papīrs, neizmantotā stratēģija (saukta arī par GTO-game theory optimal) ir nejauši veikt katru soli 33% spēles laika. Izmantojot šo stratēģiju, neatkarīgi no tā, kā spēlē pretinieks, aprēķinot vidējo, viņš būs zaudētājs.
Lielākā daļa pokera spēlētāju beidz savu karjeru, pielīdzinot līdzsvaru neizmantotai spēlei. Viņi domā, ka, lai būtu līdzsvars, viņu spēles intervālam jābūt nesalaužamam, “ideāli līdzsvarotam”. Tas nozīmētu, ka tev jāizveido tāds intervāls, kurā, veicot bankas lieluma likmi upē, neķerot nevienu draw, tu blefo 33% un 66% piešķir vērtības likmēm.
Tā prezentēts līdzsvars izskatās ļoti pievilcīgs un var domāt, ka tas atrisinās visas problēmas. Bet ir divi maldīgi uzskati, ar kuriem bieži, domājot par līdzsvaru, saskaras spēlētāji. Pirmais ir pieņēmums, ka vai nu tu esi pilnīgi līdzsvarots, vai pilnīgi izsists no līdzsvara. Otrais, ka līdzsvars pats par sevi nes vērtību, lai gan realitātē tā nav.
