Pat ja šāds apgalvojums tev šķiet ļoti pareizs, intuīcija var neatlaidīgi apgalvot, ka starp emocijām un racionalitāti ir dziļa plaisa. Tu vari domāt: “Tas ir skaidrs, es pat redzu argumentus par emociju spēku, bet nākamreiz, kad sēdēšos pie pokera galda, es joprojām redzēšu tās kā savu ienaidnieku. Vienkārši tā tas ir.” Apskatīsim šo problēmu, ar pieņemto plaisu plašāk.
Kad par emocijām domājam kā par sliktām, patiesībā, sakot emocijas, mēs domājam emocijas, kas negatīvi ietekmē labus lēmumus. Ir skaidrs, ka emocijas dažkārt traucē un grauj racionalitāti. Tomēr emocijas spēlē sarežģītu un daudzveidīgu lomu cilvēku dzīvē, un šī loma ne vienmēr traucē racionāli domāt. Mūsu emocijas nav ierobežotas tikai ar dusmām, frustrāciju un skaudību. Pašpārliecinātība, baudījums, rotaļīgums arī ir mūsu emocionālās struktūras daļa, un tās noteikti nav kaitīgas emocijas.
Neirozinātne mums ir iemācījusi, ka emocijas ir pamats pat ikdienas rutīnā un lēmumu pieņemšanā. Ir tāds eksperiments, ko sauc par “Iowa gambling task”. Tā laikā dalībniekam tiek parādītas četras kāršu kavas. Subjekts izvēlas vienu augšējo kārti no izvēlētās kavas. Un atkarībā no tā, kāda kārts tiek izvilkta, dalībnieks laimē vai zaudē savu naudu. Tas ir pilnīgi nejaušības spēle. Un viltība ir tāda, ka viena kava slepeni tiek viltota, tāpēc spēlētājs biežāk zaudē.
Eksperiments atklāj, ka līdz brīdim, kad subjekts apzināti saprot, ka viena no kavām ir viltota, pat pirms viņam rodas aizdomas, viņš emocionāli tiek atturēts no viltotās kāršu kavas. Viņa rokas var trīcēt vai viņš var piedzīvot zosādu, kad roka slīd pāri viltotajai kāršu kavā, tāpēc dalībnieks būs tendēts izvēlēties citas kavas. Visa tas notiek līdz apzinātai izpratnei, līdz racionalitātei, apzināti viņš vēl nesaprot, ka kārtis tiek viltotas. Viņš vienkārši zemapziņā izvēlas citas kārtis.
Tomēr, ja tiek izvēlēts cilvēks ar priekšējās smadzeņu garozas izmaiņām, centrālā limbiskās (emocionālās) sistēmas daļa, eksperimentā tiek novērots, ka šāds dalībnieks turpinās izvēlēties viltoto kāršu kavu, neņemot vērā rezultātus. Līdz brīdim, kad apziņa sapratīs
faktu, ka kārtis tiek viltotas, un dažreiz pat to apzinoties, šādi dalībnieki joprojām piedzīvo grūtības diferencēt slikto kāršu kavu no citām.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka emocijas ir neatdalāmi saistītas ar mācīšanos un atbildi uz atgriezenisko saiti. Būtībā šis eksperiments ir balstīts uz soda un atlīdzības principu. Laba kava tevi apbalvo, slikta soda. Bet sods un atlīdzība netiek aprēķināti apziņā, tie tiek apstrādāti caur emocijām. Lielākajā daļā soda formu notiek emocionāla vētra, kas ir daudz spēcīgāka nekā apzināts lēmums. Pokers nav izņēmums. Ja konsekventi spēlē slikti, viena no galvenajām iemesliem, kāpēc šāda uzvedība turpinās, ir sods par zaudētajiem potiem. Tā ir tava zemapziņa, emocionālā sistēma, kas pastāvīgi tiek regulēta ar atlīdzību un sodu.
Iedomājies pilnīgi bezjūtīgu cilvēku, kaut ko līdzīgu iekšējam zombijam. Kāpēc šāds cilvēks izvēlētos uzvaru vietā zaudējumu? Tam nebūtu nekāda iemesla. Emocijas mums palīdz pieņemt nozīmīgus lēmumus gan vienkāršās, gan sarežģītās situācijās. Ikdienas dzīvē, kad runājam par emocijām, mēs esam tendēti domāt tikai par noteiktām emocijām (un pokerā, visbiežāk, negatīvām). Bet mūsu kognitīvajā dzīvē emociju nozīme ir daudzveidīgāka un sarežģītāka nekā tas, un mums vajadzētu pieņemt visu šo informāciju, to nesimplificējot.
Tāpēc ideja par “bezjūtīgu robotu” pokerā ir absurds. Emociju trūkums tikai pasliktinātu mūsu spēju mācīties, reaģēt uz pasauli, un, galvenais, būtu grūti aizsargāt savu labklājību. Vienkārši cilvēki ir pieķērušies kļūdainam priekšstatam par to, kas ir emocijas.
Un kā ar datorprogrammām, kas spēlē pokeru, kurām nav emociju un kuras nekad netilt'ina? Vai tās nav pārākas par emocionāliem cilvēkiem? Programma, kas ir ieprogrammēta spēlēt pēc tādas pašas stratēģijas kā cilvēks, bez emocionālas reakcijas, protams, būtu pārāks pokera spēlētājs, bet mums šādas iespējas nav, un mēs nespēlējam teorētisko pokera versiju. Spēle, kuru mēs spēlējam, ir cilvēku spēlēta spēle. Un šajā spēlē emocijas ir neatņemama mūsu mentālā aparāta daļa. Emocijas ir daļa no tā, kā mēs domājam un mācāmies. Mums ir jāiemācās meistarīgi pārvaldīt sevi, savas iekšējās prāta robežās.
Tātad, jā, esi cik vien iespējams racionāls. Tomēr tajā pašā laikā ļauj sev just emocijas. Lai kļūtu par labu cilvēku pokera spēlētāju, tev jābūt emocionālam. Jūti, kad zaudē, tev jābūt sāpēm, kad kāds tevi pārspēj, tev jābūt alkatīgam ego, lai vēlētos uzlaboties, un tev jābūt labi, kad tev veicas. Bez šīm lietām pokers būtu tukša procedūra, aukstasinīgs rituāls, un būtu neiespējami uzkrāt enerģiju un apņēmību, kas nepieciešama, lai pārvarētu izaicinājumus.