Veiksmes „ķeršana” pokerā

Veiksmes ķeršana pokerā1

Tagad padomā, cik daudz tu patiesībā pazīsti spēlētājus, kuri vadās pēc sajūtām. Izveido sarakstu savā prātā. Cik no viņiem patiesībā tādi ir? Es būtu pārsteigts, ja tu pazītu vairāk nekā piecus spēlētājus, kuri joprojām ir veiksmīgi.

Montekarlo simulācija var aprēķināt, cik daudz šādu spēlētāju statistiski pastāv. Bet tas nenozīmē, ka tev viss jāuztver nopietni. Tāpat kā ar citiem eksperimentiem, jautājums nav, vai tas patiešām notika. Jautājums ir, vai, būdams tāds, tu vari kļūt par labu pokera spēlētāju. Tas nav mācīšanās stils un ne veids, kā būt.

Jā, es zinu, ka ir dīvaini uzskatīt lucky to, kuram ir labas prasmes. Tāpēc rezervēsim šo vārdu cilvēkiem, kuri it kā ir slikti spēlētāji. Patiesībā, ja paskatītos uz top 0,1% sajūtu spēlētājiem, tiem, kuri ir ļoti veiksmīgi, viņu labu ieradumu kopums bija tīra veiksme. Tas nebija viņu rokās. Pat ja viņi tagad var būt labi, stabili, pastāvīgi naudas spēlētāji, viņi joprojām var būt tikpat lucky kā fish’i. Sajūtu spēlētājs nekontrolē savu attīstību. Viņi neizvēlas kļūt par labiem. Ja paņemsi 100 viņu karjeras handus, viņu lēmumus uzskatot par pastāvīgiem, šādiem spēlētājiem veiksies tikai vienā atkārtojumā, kamēr teorētiskajam spēlētājam veiksies 20 no tiem.

Tāpēc sajūtu spēlētāji izzūd. Tagad par viņiem dzirdi daudz retāk nekā agrāk. Kopumā sajūtu spēlētāju “dzīves ilgums” ir ļoti īss. Galu galā, ja tavs nosacījums un mācīšanās lielākoties bija nejauša, kāpēc domā, ka tas turpināsies Veiksmes ķeršana pokerāevolucionējot spēlei? Šajā ziņā viņš ir kā komēta. Viņš var kādu laiku spoži liesmot, un tas piesaista tavu uzmanību, taču šī komēta pazūd tikpat ātri, kā parādās. Ir vērts pieminēt, ka sajūtu spēlētājam kļūst arvien grūtāk sasniegt augstākos limitus, jo pokers kļūst arvien sarežģītāks un vairāk spēlētāju izmanto sarežģītas stratēģijas, kas balstītas uz spēļu teoriju un exploit’inimu. Stratēģijas, kas augstos limitos darbojās pirms trim gadiem, tagad vairs nepalīdzēs pat spēlējot 2$/4$ limitos.

Pokers mainās. Fakts, ka interesējies par pokera teoriju, visticamāk nozīmē, ka esi labajā pārmaiņu pusē. Vēl pirms 10 gadiem sarunas, kas notiek šodien, šķita absurdi, redukcionistiski un vispār “ne par to, kas ir pokers”. Nepārproti mani. Es nesaku, ka intuīcija ir nesvarīga vai ka “sajūta” nespēlē nekādu lomu mūsu lēmumos. Spēlē. Ir daudz situāciju, kurās mūsu zemapziņa ir daudz pārāka par apziņu jebkad būs. Teorija ir lēna un neveikla, un bieži vien mums nav laika veikt pilnus aprēķinus handā pirms lēmuma pieņemšanas. Vēl ir tādas spēles kā PLO, kas ir tik sarežģītas, ka nav iespējams veikt EV simulācijas daudzos flop’a scenārijos. Mēs visu laiku ceļojam caur pokeru neapzināti un sajūtam teritoriju ar savu intuīciju daudz ātrāk nekā ar smadzenēm. Bet mums arī jāatceras, ka kā pokera spēlētājiem mums ir uzdevums darīt visu, ko varam, lai kļūtu labāki.

Pokers, rake’s un nejaušības darbojas pret mums. Tāpēc mums jābūt katram instrumentam savā repertuārā, teorija, visticamāk, ir visspēcīgākais instruments. Visi “teorētiskie” spēlētāji izmanto sajūtas, bez tām viņi būtu bezcerīgi lēni. Bet pareizi orientēta teorija ir vadītājs, kas virza patieso sajūtu spēku.

Viens no labākajiem teorijas ieguvumiem ir spēja samazināt stohastiku (statistika un varbūtību teorija) pokera atgriezeniskajā saitē. Bez teorijas tu vari tikt ietekmēts vairs neveikt to checkraise’u, taču ar stingru teorijas izpratni tu sapratīsi, ka pat ja šis hand’s neizdevās, EV terminos runājot, tas izdevās ilgtermiņā. Apgūstot teoriju, tev vairs nav jāizjūt nejaušības un citi pokera trokšņi, tā vietā tu vari veidot savu spēli tuvāku īstajam pokeram.

Reālajā dzīvē, augstos limitos, visticamāk vairs nav sajūtu spēlētāju. Binārā opozīcija teorija pret sajūtu tagad ir zināma fantāzija. Katrs nopietns mūsdienu spēlētājs spēlē vadās pēc kāda teorijas Veiksmes ķeršana pokerā2pamatiem. Daži, piemēram, Ilari, varbūt tās ir mazāk nekā viņa pretiniekiem. Un kā es zinu, vai Ilari vadās pēc sajūtām? Es nezinu, visticamāk viņa teorija ir vienkārši citā formā. Galu galā, šīs lietas ir grūti izmērīt, un patiesībā lielākā daļa no tām nāk vienkārši no uztveres.

Svarīgākais ir tas, ka sajūta nav uzticams veids, kā kļūt par labu spēlētāju. Tas nav mācīšanās stils. Sajūta ir visuresoša un nepieciešama katram spēlētājam un vienmēr būs, bet tikai sajūta ir kā veiksmes “ķeršana”. Tātad, kā kļūt par labu spēlētāju? Vai teorija ir vienīgais pareizais veids? Par to nākamajā rakstā.

Haseeb Qureshi

Kur vislabāk spēlēt pokeru?