Turpinot pēdējās tēmas, apspriedīsim, kā vispār var rasties ar jūtām vadīta spēlētāja mīts. Kā kāds, kurš pilnīgi neanalizē savas rokas, var kļūt par labu spēlētāju? Tas nav tik rets fenomens.
Vispirms atcerēsimies, ka pokers ir varbūtību spēle – tas ir nenoteikts. Daļēji tas sniedz nejaušu atgriezenisko saiti uz tavu spēli. Piemēram: tu izdarīji labu checkraise, tava atgriezeniskā saite joprojām var būt negatīva (checkraise neizdevās un tu zaudēji potu) 40% gadījumu. Tāpat ir arī otrā līmeņa stohastika (varbūtību teorija un statistika) – tavs checkraise var būt labs pret 80% spēlētāju, kuriem ir tādi paši lasījumi kā tavam pretiniekam, un slikts pret 20%, tāpēc, pat ja tu izdarīji sliktu checkraise pret šo spēlētāju, ir viens no 20%, ka, ņemot vidējo, tas būs labs gājiens. Pie visa šī vēl pievieno coolerus un bad beatus, un redzēsi, cik neuzticamu un haotisku atgriezenisko saiti sniedz šī spēle.
Tomēr ideja, kuru tagad analizējam, saka, ka jūtošais spēlētājs reaģē konkrēti uz ienākošo atgriezenisko saiti. Viņš neizmanto teoriju, lai paātrinātu savu mācību procesu. Viņš vienkārši klausās, ko viņam saka pokers, mazliet tā, mazliet šitā, spēlētājs vienkārši tiek nosacīts ar uzvarētas vai zaudētas rokas atgriezenisko saiti. Šāds spēlētājs ir kā cilvēks, kurš mācās balansēt uz vienas kājas, pakāpeniski kļūstot arvien prasmīgāks, viņa ķermenis pastāvīgi virza viņu pareizajā virzienā. Droši vien tas izklausās nereāli, vai pokers nav pārāk haotisks, lai šāds spēlētājs labi iemācītos?
Apskatīsim hipotētisku simulāciju (zināmu kā Monte Carlo simulācija). Iedomājies vienu grupu spēlētāju, kuri spēlējot vadās pēc teorijas, un otru grupu spēlētāju, kuri vadās pēc jūtām. Abās grupās ir pa 1 000 000 dalībnieku. Protams, daudzi teorētiskie spēlētāji izgāzīsies, jo varbūt viņi nav pietiekami gudri, varbūt ļoti ātri tiltina, vai varbūt viņiem vienkārši neveicas, bet teiksim, ka tikai 30% spēlētāju būs veiksmīgi pokera spēlētāji. Tātad, mums ir 300 000 izdzīvojušo teorētisko spēlētāju. No otras puses, daudzi jūtošie spēlētāji arī izgāzīsies – pokers ir pietiekami nejauša spēle, un šādu spēlētāju mācīšanās ir pilnīgi neorientēta uz mērķi, tāpēc viņi kritīs kā mušas. Runājot par skaitļiem un faktu, ka pokers ļaus dažiem spēlētājiem izveidot labas prasmes, teiksim, ka 0.5% no viņiem veiksies. Kopā būs 5 000 veiksmīgu jūtošo spēlētāju.
Mums ir 1 jūtošs spēlētājs pret 60 teorētiskajiem spēlētājiem. Attiecība ievērojami svārstās uz vienu pusi. Tomēr pietiek ar to, tāpēc es nebrīnītos, ja daži jūtošie spēlētāji nejauši nonāktu starp 300 labākajiem pasaulē. Šāds spēlētājs joprojām izskatās kā liels fenomens, lai gan viņu ir vairāk nekā 1 no 60.
Reālajā dzīvē ar jūtām vadīti spēlētāji parasti ir ļoti reti, īpaši augstos limitos, mēs vienkārši esam tendēti tos vairāk pamanīt. Tas ir pieejamības kognitīvais nobīde, prāts ir tendēts to ļoti izcelt.
Tikmēr teorētiskie spēlētāji ir visur ap mums. Viņi ir garlaicīgi un mehāniski. Bet jūtošais spēlētājs ir emocionāls, rets un pievilcīgs, tāpēc mēs viņam pievēršam tik daudz uzmanības. Katrs vārds ir veltīts viņiem, mēs vērojam viņu spēli un interesējamies par viņiem. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka viņi ir tādi kā mēs paši. Jūtošie spēlētāji pieņem riskantus lēmumus, viņi tiltina. Viņi veic darbības, kuras parasti neviens nedarītu. Pat pati ideja kļūt par jūtošu spēlētāju, nevis garlaicīgu un skrupulozu teorijas kalēju, šķiet aizraujoša. Ar jūtām vadīts spēlētājs parādās, lai mums parādītu, ka pokerā var uzvarēt jebkurš. Tam nav jābūt ģēnijam, nav jāpavada tūkstošiem stundu, studējot spēli, vai jābūt lieliskām kombinatorikas prasmēm.
Haseeb Qureshi
