Lai pārņemtu stāstu kontroli savās rokās, mums ir jāizmanto noteikti prāta uzskati. Tas vienkārši būtu perspektīva vai interpretācija, caur kuru tiek skatīta realitāte. Šādi uzskati ir īpaši svarīgi pokerā (un arī dzīvē), tāpēc aplūkosim tos tuvāk.
Sāksim ar visbanālāko piemēru – pusglāzi ūdens. Tu vari redzēt šo glāzi kā puspilnu vai pustukšu, atkarībā no tā, kādi uzskati dominē tavā prātā. Vienkārša interpretācijas maiņa maina cilvēka skatījumu uz šo glāzi no pamatiem.
Tādā pašā veidā, pašapziņa arī ļoti stipri balstās uz šiem, prātu ierobežojošiem, uzskatiem. Downswing vienkārši radīs jaunus prāta ierobežojumus, piemēram: “man pilnīgi neveicas, es esmu sodīts, kad man vajadzētu būt apbalvotam, es to neesmu pelnījis, es kritīšu lejā, es zaudēju naudu” utt.
Tā emocijas tiek saistītas ar etiķetēm, upura lomu un lejupslīdi.
Kur vislabāk spēlēt pokeru?
Bet mēs varam apgriezt šo perspektīvu, arī izmantojot prāta uzskatus. Izmantojot tieši to pašu faktu kopumu, mēs varam tos interpretēt un kontekstualizēt tā, lai tie mums dotu labumu. Piemēram, tā vietā, lai domātu “Es esmu sodīts, kad man vajadzētu būt apbalvotam”, mainīsim uz “Tas, kā es tikšu galā ar šo downswing, definē mani kā pokera spēlētāju”.
Un uzskats no etiķetes pārvēršas par izaicinājumu. Tā vietā, lai uzskatītu “Es to neesmu pelnījis”, upura lomu, mainīsim to uz “Visi piedzīvo downswing, šis ir mans, es zināju, ka galu galā tas parādīsies, un šeit tas ir” – pieņemšanas uzskats.
Tāpat mēs varam tikt galā ar lejupslīdes uzskatu “Es ritu lejā”, mainot to uz progresa uzskatu “Šī downswing dēļ es pilnveidojos”.
Divu pēdējo uzskatu kombinācija dažreiz tiek saukta par variācijas miglu. Tā ir ļoti spēcīga, risinot downswing.
Viena no iemesliem, kāpēc ir tik grūti, kad uznāk downswing, ir tas, ka mēs ticam, ka esam vienīgie netaisnīgi sodītie.
Neatkarīgi no tā, ko mēs darām vai cik labi spēlējam, kad pienāk downswing periods, šķiet, ka pokers soda tikai mūs.
Pokera spēlē ir divas, viena ar otru konkurējošas idejas, kas apraksta variāciju: pirmā, ka mēs paši veidojam savus grafikus, un otrā – ka mēs esam variācijas kaprīžu upuri.
Cilvēki bieži svārstās starp šīm divām teorijām, tā arī godīgi neizvēloties vienu (un patiesība ir kaut kur starp šīm divām idejām). Bet visnoderīgāk būtu izvēlēties abas pilnībā.
Tā vietā, lai iedomātos, ka pokers ir monolīta būtne, kas vienu cilvēku ietekmē taisnīgi, otru netaisnīgi, iedomāsimies variāciju kā izolētu katram cilvēkam.
Kad saskaries ar downswing, tā vietā, lai domātu “Netaisnīgi, ka pokers izvēlējās mani sodīt ar downswing”, domā “Šis downswing bija neizbēgams. Tā ir mana kalna daļa. Galu galā man bija jāsaskaras ar tieši šāda lieluma un ilguma downswing, tāpēc tas notiek tagad.”
Tāpat kā kāpjot kalnos, redzot, ka nākamais kalna segments būs īpaši grūts un laikietilpīgs. Vai alpīnists lamājas un saka: “Es neesmu pelnījis šo kalna daļu, netaisnīgi, ka kalns ar mani tā izturējās”?
Protams, ka nē. Alpīnistam tas vienkārši ir kalna daļa. Būtu muļķīgi kāpt kalnā, ja plāno noņemt grūtākās kalna vietas. Kas pokerā ir citādi?
Mums šķiet, ka pokerā ir citādi, jo kaut kur prāta daļā mēs nēsājam uzskatu, ka mums nevajadzētu piedzīvot downswing. Viss varētu notikt citādi. Variācija varētu vienkārši izvēlēties būt mums laba.
Patiesībā šādās domās ir nedaudz patiesības. Variācijas simulatori, forumu ieraksti rāda lieliskus grafikus un visas tās pelnu stāsti apstiprina ideju, ka, ja pokers mums būtu pietiekami labs, viss būtu daudz vienkāršāk.
Tomēr, lai gan tehniski tas ir taisnība, šāda perspektīva, šāds uzskats var būt īpaši kaitīgs.
Mums ir nepieciešams izvēlēties variācijas uzskatus, kas tika apspriesti nedaudz agrāk. Mums ir jāiedomājas, ka mūsu variācijas grafiks jau iepriekš ir uzzīmēts.
Nav nekādu jaunu momentānu lēmumu vai viltību. Variācija, kas mūs gaida, ir kā kalns, kurā mēs jau esam sākuši kāpt. Mēs vēl nevaram redzēt variāciju, ar kuru saskarsimies, tā vēl ir apsegta ar miglas aizsegu.
Bet neskatoties uz to, mums ir jāsaprot, ka tā būs šeit, ka tā vienkārši ir daļa no tā, kas ir pokers, un ka mums tā ir jāpieņem no brīža, kad mēs nolemjam spēlēt pokeru.
Ir tikai viens problemātisks prāta uzskats, un tas uzskats ir saistīts ar naudu: “Es zaudēju naudu”. Varbūt uzreiz ienāk prātā: “Kā es varu to mainīt? Ja jau zaudēju, tas ir fakts. Es nevaru apmānīt sevi šādā vietā”.
Padomāsim minūti, kā mēs definējam downswing. Ja īpaši nervozs spēlētājs nedēļas laikā visu zaudē, viņš var paziņot “Šonedēļ man bija downswing”. Bet kam? Ievēro, šis cilvēks definē sākuma punktu nedēļas sākumā.
Un tagad iedomāsimies, ka viņš uzvar trīs nedēļas pirms tam. Kāpēc mēs piekrītam, ka viņam bija nedēļas garuma downswing? Kāpēc mēs nesakām, ka tas ilga divas nedēļas? Vai trīs? Četras? Ļoti subjektīvi noteikt sākuma punktu savā pašapziņā.
Tātad, ja tava visa dzīves grafika līkne kāpj augšup un pēkšņi pēdējā mēnesī sāk iet lejup, kāpēc tu nolem, ka sākās downswing? Kāpēc tā vietā nevarētu izvēlēties, ka pēdējos četrus mēnešus tu piedzīvoji uzvaras?
Vai vēl vairāk – ka piedzīvoji pastāvīgu kāpumu kopš savas karjeras sākuma?
Šāds prāta uzskats varētu tikt saukts par “vienu garu sesiju”. Jo ļoti subjektīvi ir izlemt, kur sākas un kur beidzas tas, ko mēs saucam par downswing. Tiklīdz mēs to sapratīsim, mēs varēsim paši izlemt, kur vēlamies vilkt līnijas.
Un tad izvēlēsimies savas karjeras sākumu. Tā katra spēlētā sesija nebūs tā, kurā tu sasniedzi jaunu upswing vai downswing. Tu vienkārši esi turpinājumā, kuru sāki, sākot spēlēt, un kas turpināsies visu tavu pokera karjeru.
Tev pat nav jāuzņemas atbildība par noteiktām dienām, nedēļām vai mēnešiem, kad biji labs vai slikts spēlētājs. Tu esi pilnīgi brīvs no šādas nastas. Tev vairs nav jāizjūt svārstības kā atsevišķas, kas nes sāpes vai slavu. Tā vietā tu vari pieņemt visu stāstu, no sākuma līdz beigām.
Skaisti skan, vai ne? Vieglāk pateikt nekā izdarīt. Vai tu vari patiesi pieņemt visu tā, kā ir? Vai tu vari pēc zaudējumu sērijas sēdēt un domāt: “Nu, mana pokera karjera tāpat attīstās diezgan labi”? Protams, tas nav viegli.
Tomēr šo prasmi var attīstīt ar patiesu un apzinātu praksi.
