Sāksim ar to, ka līdzsvars “range balance” nav tikai viss vai nekas. Tavi izmantotie intervāli “range” ne vienmēr ir jābūt perfektiem, nav nepieciešams uzturēt to perfektu proporciju, kuru minējām iepriekšējā rakstā. Parunāsim par nepilnībām. Īstā pokera spēlē informācija par tavām izmantotajām rokām pretinieki iegūst ļoti, ļoti lēni. Padomā par to – viņi redz vienu roku showdown'ā, bet lielākā daļa roku pokerā pat netiek atklātas. Vēl vairāk, paiet laiks, līdz pretinieks redz roku, kas viņam atklāj patiešām daudz izšķirošas informācijas par tavu spēli. Var paiet tūkstošiem roku, līdz viņš atkal redz roku, kas apstiprina vai noliedz viņa sākotnējo informāciju. Lielākā daļa tavu izmantoto roku intervāla ilgu laiku būs nezināma, jo šāda informācija reālajā pokerā tiek savākta ļoti lēni, tāpēc vari darīt, ko vēlies, līdz tavs pretinieks sapratīs, kas notiek, un sāks reaģēt atbilstoši.
Ne tikai informācija pokerā ir nepilnīga. Cilvēki arī mēdz uz to reaģēt nepilnīgi. Piemēram, pat ja tavs pretinieks pieķer tevi blefojot, nav nepieciešams viņam pierādīt, ka tev ir pietiekami stipras rokas, lai viņš tevi atkal sāktu cienīt. Parasti pietiek parādīt, ka tev ir dažas. Ja tavs pretinieks pēkšņi showdown'ā redz nuts neparastā situācijā, kurā iepriekš blefoji, viņš tevi vairs neķers šādā situācijā, jo secinās, ka šajā vietā tu esi pielāgojis savu spēli un savu range un vairs neblefo. Stingri šāda veida secinājumi bieži tiek veikti no šādiem spilgtiem novērojumiem. Tā vietā, lai domātu: “Jā, vienreiz redzēju nuts, bet citus astoņus gadījumus tas bija blefs, tāpēc viņa intervālu veido 89% blefu,” pretinieks domās, ka tu pilnībā mainīji savu stratēģiju. Pēc tam viņam būs jāredz ievērojams skaits roku, lai pārliecinātos, ka tev nav pietiekami daudz nuts savā intervālā, kas padarītu viņu neuzvaramu. Visa tas notiek ne tikai neskaidras un lēni savāktas informācijas dēļ, bet arī tāpēc, ka spilgtas situācijas (piemēram, redzēta stipra kārts) vairāk iespiežas atmiņā nekā lēni savākti dati.
Ļoti bieži, cenšoties līdzsvarot savu intervālu, spēlētāji pieļauj lielu kļūdu, domājot, ka cits spēlētājs domā tāpat kā viņi. Pat ka redz visu situāciju tāpat kā viņi. Tā ir viena no lielākajām kļūdām, ko var pieļaut pokera spēlētājs un kuras dēļ viņš atsakās no ienesīgiem blefiem.
Piemēram, teiksim, mēs esam situācijā, kurā apsveram veikt šādu darbību: 3 bet blefs riverā, parādot runners-runners straight, tas ir tālu no centra. Apsverot šādu blefu, vari saprast, ka nekad šeit straight nebūtu, jo būtu spēlējis citādi jau no paša sākuma. Tāpat vari sākt domāt, ka tas ir neracionāli, jo ar straight vispār spēlē citādi. Šī ir domāšanas kļūda, ka cits spēlētājs redz visu ar tavām acīm. Būtība ir tāda, ka pat ja viņš domā tāpat kā tu, viņš nevar zināt, vai tu backdoor straight spēlē vienmēr tāpat. Iespējams, ka viņam vispār vēl nav bijusi iespēja analizēt šādus datus par tavu spēli. Vēl labāk, iespējams, viņš pat nepamanīja, kad šāda informācija bija viņam tieši priekšā, varbūt viņš to redzēja, bet aizmirsis. Ir daudz informācijas vākšanas posmu starp to, ko pamani tu, un to, ko pamana cits spēlētājs. Tev tas ir jāatceras, citādi zaudēsi daudz ienesīgu situāciju, kas vienkārši lūdz blefu.
Šim noteikumam ir svarīgi un acīmredzami izņēmumi, kuros neuzvarams “unexploitable” un “perfekts” līdzsvars ir svarīgs. Tās ir situācijas, kurās informācijas iegūšana ir nestabila un ļoti ātra. Piemēram, jebkurā vietā tuvu centram, piemēram, preflop 3bet'ināšana, tu nevarēsi izsprukt ar 3bet, ja tev ir slikta roka. Tavi pretinieki šādu uzvedību ātri pamanīs un reaģēs uz to ļoti ātri. Bet jo tālāk no centra atrodas vieta, jo informācija kļūst grūtāk iegūstama, tāpēc kļūst grūtāk ātri reaģēt, pievienojas vairāk psiholoģisku nianses un tu kļūsti mazāk pamanāms, grūtāk tevi izmantot.
