Tumšā ego puse parādās tad, kad ego tiek aizskarts – protams, pirmkārt, tas izpaužas zaudējumā. Ja pokera spēlētājam ir spēcīga pieķeršanās savam ego, viņš var vētraini vai pat agresīvi reaģēt uz situāciju, kurā viņam ir mazāk prasmju, nekā viņš pats domā. Viņš var “tilt'ot”, piedzīvot dusmu uzliesmojumu vai pieņemt nepareizus lēmumus. Vēl vairāk, ego bieži aizēno mūsu centienus pareizi sevi analizēt. Ja tev ir nekontrolējams ego, tu bieži domāsi, ka esi labāks, nekā patiesībā esi, tāpēc biežāk spēlēsi sliktos mačos, neatpazīsi savas vājās vietas, neiziesi no mačiem īstajā laikā, nevēlēsies atzīt, ka esi vājāks spēlētājs utt. Ego lielākajai daļai spēlētāju liek vienkārši izšķērdēt naudu ilgtermiņā.
Tātad, ego ir gan savi plusi, gan mīnusi, taču bez tā mēs nevaram iztikt. Tas pokeram ir pārāk svarīgs. Lai gan nekontrolēts ego var būt kaitīgs, savā labākajā laikā tas var būt spēcīgs spēks, kas palīdz mums sasniegt vairāk. Neatsakāmies no ego, vienkārši savaldām to.
Man vienmēr šķita, ka pašnovērošana ir vienīgā un vissvarīgākā prasme pokera spēlētājam. Novērot sevi ir kaut kas līdzīgs tam, kā teikt sev: “Lūk, kas es esmu. Šeit man vēl jāuzlabo, bet šeit man veicas lieliski. Lūk, kas mani pārspēj. Es arī varu kļūdīties, tā domājot.” Kad spēlē pokeru, visspēcīgākā doma, kas tev var būt, ir: “Šis puisis var mani pārspēt.” Neatkarīgi no tā, cik slikts spēlētājs viņš ir, vai cik kļūdaini, tavuprāt, viņš saprot noteiktus konceptus, vai cik slikti viņš nospēlēja pēdējo handu, tev vienmēr jābūt gatavam, ka šajā mačā, šeit un tagad, tu zaudē.
Pievērs uzmanību, ka tiek lietoti vārdi “zaudēt” vai “pārspēt” vietā “būt sliktākam”. Būtu neauglīgi lielāko daļu laika runāt par “būt sliktākam”, izņemot gadījumus, kad ir drastiska prasmju atšķirība, jo prasme pokerā nav lineāra. Tu vari būt ar pozitīvu winrate pret 3-4 spēcīgiem regulāriem spēlētājiem savos limitos, bet zaudēt sliktākajam regulārajam spēlētājam, tikai tāpēc, ka kaut kas viņa spēlē tevi izmanto un tu vienkārši pareizi nepielāgojies. Nedomā par prasmi kā lineāru, ne tikai tāpēc, ka tāda tā nav, bet arī tāpēc, ka šāda doma rada nevajadzīgu spriedzi tavam ego. Tā vietā labāk mēģini savaldīt savu ego. Ja zaudē kādam, tas ne vienmēr nozīmē, ka “esi slikts spēlētājs”. Tas ir tāpēc, ka tavs spēles stils vienkārši ir ar negatīvu winrate pret šī cilvēka spēles stilu, tāpēc tev ir jāveic mājasdarbi un jāanalizē mačs. Bet fakts, ka šis spēlētājs tevi pārspēj, nav jāintegrē tavā ego. Tas nav fakts par tevi. Vienkārši tava spēle šobrīd tā reaģē uz viņa spēli.
Tas ir ļoti svarīgs punkts, tāpēc atkārtošu: tev vienmēr jāatzīst iespēja, ka tev ir negatīvs winrate. Tad tev jāspēj atstāt maču, nezaudējot pašcieņu. Un pēc tam, kad esi aizgājis, tu pat vari nebūt pārliecināts, vai tiešām zaudēji – viss ir kārtībā. Kad izstājas no spēles, tavs ego degs, liks tev uzlaboties, noskaidrot, ko darīji nepareizi, un stiprināt savas vājās vietas, lai, atgriežoties pie galda ar to pašu spēlētāju, būtu gatavs pacelties augstāk.
Un tomēr, daudziem joprojām var šķist, ka ego ir slikta lieta. Protams, varbūt katram spēlētājam ir nepieciešams atšķirīgs ego daudzums spēlējot. Bet bez tā neviens nebūtu ieinteresēts pārvarēt pirmās plato, kļūstot par nopietnu pokera spēlētāju. Tomēr, tiklīdz atrodi atbalstu kājai, tiklīdz sāc kāpt kalnā, kāds ir ego labums? Varbūt tam vajadzētu izzust?
Nepārproti, es neapgalvoju, ka ego ir nepieciešams visur un vienmēr vai ka savtīgums ir augstākā vērtība, uz kuru varam tiekties. Tomēr ir divas ego īpašības, kuras mums jāatšķetina. Viena no tām ir ego motivācija, kā dzinējspēks kļūt labākam, pacelties augstāk un būt vairāk cienītam. Otra ir ego kā personības iezīme – narcisisms un centrēšanās uz sevi. Protams, pēdējā īpašība ir nevēlama. Šīs divas īpašības var korelēt savā starpā, bet tās nav viens un tas pats. Lai gan galu galā, cīņa par slavu, patiesībā, ir neatņemama no ego.
Tātad, jā, ļausim sev būt labiem cilvēkiem. Ļausim sev būt sirsnīgiem, ļausim būt 
īsti, ļausim rūpēties par tiem, kas ir mums apkārt. Bet tas nenozīmē, ka mums ir jāiznīcina savs ego, tā vietā, ļausim sev dalīties ar citu ego. Pašaizliedzīgu ego.
Lai kļūtu par lielisku pokera spēlētāju, ir nepieciešama iedvesma. Tev ir jāpiespiež sevi cauri tumšākajām dzīlēm. Tas notiek ne tikai naudas dēļ. Neviens labs pokera spēlētājs nekļuva par tādu tikai naudas dēļ. Viss ir atkarīgs no tevis, no tavas vēlmes radīt sevi, un tajā pašā laikā tam nav nekāda sakara ar tevi, tas ir tikai pokers, tikai kāpšana kalnā, tikai kalns. Un savtīgums un pašaizliedzība vienlaikus.
Tātad pieņem ego, uztver to nopietni. Esi gatavs zaudēt citiem, atkal un atkal, visas savas karjeras laikā. Neatkarīgi no tā, cik veiksmīgs esi un neatkarīgi no tā, cik ļoti vēlies uzvarēt, neatkarīgi no tā, cik esi gudrs, vienkārši dažreiz tu zaudēsi un viss ar to ir kārtībā. Jūti nebeidzamu izsalkumu. Izsalkumu būt labākam, būt labākajam. Ļauj šai karstajai vēlmei vārīties tavā vēderā. Tas tev nāks tikai par labu. Tas ir avots, kas tev sniedz enerģiju. Tas tevi vedīs pa pilnveidošanās ceļu, kas palīdzēs kļūt par tādu pokera spēlētāju, kāds tu vēlies būt.
