Turpinot iepriekšējās tēmas, aplūkosim, kā vispār var rasties mīts par emociju vadītu spēlētāju. Kā par labu spēlētāju var kļūt cilvēks, kurš vispār neanalizē savu roku? Tas nav tik reti sastopams.
Vispirms atcerēsimies, ka pokers ir varbūtības spēle - tas ir, nenoteikta spēle. Daļēji tā sniedz jums nejaušu atgriezenisko saiti par jūsu spēli. Piemēram, ja jūs veicat labu checkraise, jūsu atgriezeniskā saite joprojām var būt negatīva (checkraise neizdevās un jūs zaudējāt banku) 40% reižu. Pastāv arī otrā līmeņa stohastikas (varbūtību teorija un statistika) - jūsu checkraise var būt labs pret 80% spēlētājiem, kuriem ir tādi paši lasījumi kā jūsu pretiniekam, un slikts pret 20%, tātad, pat ja jūs veicāt sliktu checkraise pret šo spēlētāju, joprojām ir viens no 20%, ka vidēji tas būs labs. Pievienojiet tam vēl dzesētājus un sliktos sitienus, un jūs redzēsiet, cik neuzticama un haotiska ir atgriezeniskā saite.
Taču ideja, ko mēs tagad pētām, ir tāda, ka saprotošais spēlētājs reaģē tieši uz saņemto atgriezenisko saiti. Viņš neizmanto teoriju, lai paātrinātu savu mācīšanās procesu. Viņš vienkārši klausās, ko pokers viņam saka, mazliet jā, mazliet nē, spēlētājs vienkārši ir nosacīts ar atgriezenisko saiti par uzvarējušu vai zaudējušu izspēli. Šāds spēlētājs ir kā cilvēks, kas mācās balansēt uz vienas kājas, pakāpeniski kļūstot prasmīgāks, ķermenis viņu pastāvīgi virza pareizajā virzienā. Iespējams, tas izklausās nereālistiski, bet vai pokers nav pārāk haotisks, lai šāds spēlētājs tajā kļūtu labs?
Apskatīsim hipotētisku simulāciju (tā dēvēto Monte Karlo simulāciju). Iedomājieties vienu spēlētāju grupu, kas spēlē, pamatojoties uz teoriju, un otru spēlētāju grupu, kas spēlē, pamatojoties uz sajūtām. Abās grupās ir 1 000 000 dalībnieku. Protams, daudzi no spēlētājiem, kas spēlē teorētiski, būs neapmierināti, jo varbūt viņi nav pietiekami gudri, varbūt viņi izlozē pārāk ātri vai varbūt viņiem vienkārši nepaveicas, bet pieņemsim, ka tikai 30% spēlētāji būs veiksmīgi pokera spēlētāji. Tātad mums ir 3 00 000 teorētisko izdzīvojušo. No otras puses, veiksies arī daudziem saprātīgiem spēlētājiem - pokers ir diezgan nejaušs.
spēle, un šādu spēlētāju mācīšanās ir pilnīgi neorientēta uz mērķi, tāpēc viņi krīt kā mušas. Runājot par skaitļiem un to, ka pokers ļaus dažiem spēlētājiem attīstīt labas prasmes, pieņemsim, ka 0,5% no viņiem tas izdodas. Kopumā būs 5 000 veiksmīgu saprātīgu spēlētāju.
Mums ir 1 saprotošs spēlētājs uz 60 teorētiskiem spēlētājiem. Attiecība ievērojami svārstās vienā virzienā. Taču tas ir pietiekami, tāpēc es nebrīnīšos, ja daži iejūtīgie spēlētāji nejauši nonāks starp 300 labākajiem spēlētājiem pasaulē. Šāds spēlētājs joprojām šķiet liels fenomens, lai gan tādu ir vairāk nekā 1 uz 60.
Patiesībā spēlētāji ar jūtām parasti ir ļoti reti, īpaši pie augstiem limitiem, tikai mēs tos vairāk pamanām. Tā ir kognitīva pieejamības maiņa, prāts mēdz to pārspīlēt.
Tikmēr teorētiskie spēlētāji ir mums visapkārt. Tie ir garlaicīgi un mehāniski. Savukārt sajūtu spēlētājs ir juteklisks, rets un fascinējošs, tāpēc mēs viņam pievēršam tik lielu uzmanību. Katrs vārds ir veltīts viņiem, mēs vērojam, kā viņi spēlē, un interesējamies par viņiem. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Sajūtu spēlētāji pieņem riskantus lēmumus, viņi veido tiltu. Viņi dara lietas, ko parasti neviens nedarītu. Pat pati doma kļūt par iejūtīgu spēlētāju, nevis garlaicīgu un skrupulozu teorijas kalšanu, šķiet aizraujoša. Šķiet, ka sajūtu spēlētājs mums parāda, ka pokera spēlē var uzvarēt jebkurš. Nav jābūt ģēnijam, nav jāpavada tūkstošiem stundu, studējot šo spēli, un nav jābūt izcilām kombinatorikas prasmēm.
Haseeb Qureshi
LV 
LT 
EN 
DE 
FR 
SV 
ES 
IT 
FI 
SK 
SL 
TR 