Ego mūsu sabiedrībā var būt ļoti netīrs vārds. Ir acīmredzams, ka ego virza uz priekšu daudzus pokera spēlētājus. Tomēr ir plaši izplatīts uzskats, ka būt virzītam uz priekšu ar ego ir slikti – tas, iespējams, notika pusaudžu gados uzspiestu ego jēdzienu vai pat amorālisma dēļ.
Patiesība ir tāda, ka daudzi no vēsturē zināmajiem lielajiem vīriešiem un sievietēm tika motivēti ar ego. Protams, ne tikai ego. Bet lieluma un pašrealizācijas vēlme ir senākais un spēcīgākais cilvēku motivācijas līdzeklis. Pokera spēlētāji nav izņēmums. Nauda nemotivē tik stipri kā grūtības vai aizraujošais pašrealizācijas process. Es nevēlos jūs pārliecināt par ego labumu vai pārliecināt, ka būt egoistiskam ir “labi”. Mans viedoklis vienkārši ir tāds, ka ego dod lielu stimulu spēlētājiem, kuri iegulda daudz darba un enerģijas, lai uzlabotu savu spēli. Mums vajadzētu iepazīt ego spēku, lai ne tikai varētu to savaldīt, bet arī izmantot tā spēku vajadzīgajā brīdī.
Gandrīz visi labākie spēlētāji tika motivēti ar ego, nevis naudu, vismaz sākumā. Ilgi domāju, kāpēc tā ir. Lielākā daļa pokera spēlētāju, kuri sāka spēlēt mazajos limitos, vēlas nopelnīt daudz naudas, lai varētu dzīvot plaši un grezni. Bet tikai nedaudzi sasniedz savu mērķi. Kāpēc? Kāda ir ego loma šajā situācijā, ka tā motivācija ir ilgtermiņa?
Iespējams, tas ir tāpēc, ka realitātē pokera spēlēšana, lai nopelnītu naudu, nav tik vienkārša. Tas var izklausīties kā pretruna, jo ir iespējams, ka arī tu esi pakļāvies uzskatam, ka pokers ir lielisks veids, kā nopelnīt daudz naudas, varbūt pats jau esi nopelnījis nedaudz. Patiesība ir tāda, ka ilgtermiņā lielākā daļa spēlētāju vispār nepelna naudu. Viņi ne tikai nepelna, bet arī izšķiež visu savu bankrollu vienu, divas vai daudzas reizes, līdz kļūst veiksmīgi. Pokerā nav viegli. Un, ja nauda būtu vienīgais, kas tevi motivē, būtu daudz situāciju, kurās apšaubītu savu izvēli.
Tomēr varbūt ir vēl kaut kas. Kāpēc mēs neredzam labākos spēlētājus, kas izkļūst no nabadzības? Kāpēc tādu spēlētāju nav no Brazīlijas, Ķīnas vai Indijas graustu rajoniem? Kāpēc no miljoniem cilvēku, kuriem patiešām izmisīgi vajag naudu, starp kuriem noteikti ir daudz gudru, smagi strādājošu, izturīgu cilvēku, nav neviena slavena pokera spēlētāja?
Varētu apgalvot, ka tas ir saistīts ar tiešsaistes pokera kultūru, kas nav izplatīta šajās vietās, taču līdzīgas tendences ir novērojamas arī mūsu pasaulē. Tiešsaistes pokera spēlētāji neizceļas no zemākajām klasēm, un lielākā daļa no viņiem ir neatkarīgi pieauguši cilvēki. Tas ir ego, kas viņus motivē, virza uz priekšu, nevis nauda vai slava. Ego ir sava loma mūsu dzīvē. Pokera kontekstā ego ir sajūta, ka esam labāki par citiem spēlētājiem. Mēs pēc būtības vēlamies būt labāki par citiem pokera spēlētājiem. Psiholoģijā tas ir pazīstams kā horizontāls, nevis vertikāls uztvere.
Ja par prasmēm domā horizontāli, tu novērtē savas prasmes salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem savā vidē. Ja domā par savām prasmēm vertikāli, tu domā par to, kā esi uzlabojies, salīdzinot sevi šodien un vakar, šodien un pagājušajā mēnesī (būtībā vīrieši vairāk novērtē prasmes horizontāli, sievietes – vertikāli). Tādos sporta veidos kā sprints ir diezgan viegli novērot savas prasmes vertikāli. Vienkārši izmēri savus personīgos labākos laikus un mēģini tos uzlabot. Tomēr pokers bieži liek mums vairāk domāt horizontāli.
Kāds ir tavs winrate, cik stingri izvēlies spēli, kurus pretiniekus izolē, pat ko izvēlies mācīties – visa šī prasmju grupa ir relatīvi saistīta ar taviem oponentiem. Tas, kurš veiksmīgi tiek galā ar vienu situāciju pret noteiktiem spēlētājiem, var nebūt tik veiksmīgs ar to pašu situāciju pret citiem. Un tas pats prasmju līmenis var būt daudz mazāk vērtīgs pēc sešiem mēnešiem. Tātad, turpinot, mēs nevaram izvairīties no tā, ka mums ir jāskatās uz savām prasmēm horizontāli, jo tāda ir pokera struktūra.
Un sāk šķist, ka ego ir neatņemama pokera sastāvdaļa. Tāpat mēs jau apspriedām, ka tas ir spēcīgs un pastāvīgs motivators. Tad kur ir problēma? Kāda ir tumšā ego puse?
