Izgrynīts līdz savai būtībai, spēles plūsma ir valoda. Šīs valodas vārdi ir fold’u un bet’u struktūras, ar kurām sazinās divi spēlētāji. Tāpat kā jebkurā valodā, viņi komunicē netieši – frāzēm ir tikai viņu pašu piešķirtā nozīme. Tādā veidā spēlētāji sev atzīmē un imitē nejaušību šablonus.
Atcerēsimies punktu režģus. Domājot par nejaušībām, cilvēki mēdz veidot neparasti kārtīgas struktūras, pokera spēlētāji arī nav izņēmums. Turklāt, kad spēlētāji saskaras ar nejaušībām, tas ir pieredzējums. Pat ja viņi prātā labi saprot visas radītās nejaušības nianses, pokerā viņi nesaņems konkrēti analizētu burtu rindu, tāpēc var nepamanīt visu.
Tagad zinām, kā mūsu pretinieks iztēlojas nejaušības – kārtīgas un vienādas. Šādā gadījumā nav īpaši svarīgi, kāda patiesībā ir nejaušība, ka tā grupējas un ir neregulāra. Mūsu mērķis ir ne tikai patiesi darīt visu nejauši, bet likt pretiniekam domāt, ka viss notiek nejauši. Tas nozīmē, ka mūsu darbībām jāatbilst viņa iepriekš noteiktajām idejām par nejaušībām.
Veidojot savu spēles plūsmas rindas, mums jāņem vērā, ka tām jābūt regulārām, un darbības jāsadala tā, lai tās būtu pēc iespējas vienmērīgākas un kārtīgākas (ar pietiekamu variāciju, jāskatās, lai tas nebūtu vienkārši “trīs fold’i, viens bet’s” atkārtots šablons). Mēs vēlamies imitēt skaidru, periodisku, pseido nejaušu spēles plūsmu.
Viss būtu pietiekami vienkārši, ja šeit arī apstātos. Taču šeit sākas spēles plūsmas sarežģījumi.
Veids, kā pierakstīt nejaušības (ko apspriedām iepriekšējos rakstos), ir pirmā, imitēto nejaušību spēles, pakāpe. Tā ir tāpēc, ka visi cenšas sakārtot savu spēli šādā veidā, tas ir norma. Pretinieks automātiski secinās, ka tu arī to dari. Ja dari to ļoti labi, viņš vienkārši domās, ka saproti, kā tam jābūt izpildītam. Tās ir šīs valodas pamatnoteikumi.
Tātad, lai pilnveidotos, mums jāpaceļas no šī līmeņa uz augstāku un jāpadodas “vārdu spēlei”.
Atceries, ka tavi valuebet’i, apzīmēti ar V, kas patiešām ir nejauši, dažreiz neizbēgami sakoncentrēsies pēc B (bet’u). Vienkārši dažreiz tā notiek. Pirmās pakāpes nejaušību imitētājs, gandrīz vienmēr, pēc šādas sērijas mēģinās atvēsināt situāciju, it kā sakot pretiniekam: “Mans tēls nav tāds! Tas ir tikai labu hand’u sērija, es neesmu vainīgs!”
Otrās pakāpes spēlētājs spēlē, izmantojot valodu. Viņš zina, ka viņa pretinieks bija 
ietekmēts citu pokera spēlētāju, un redzēja labu hand’u sērijas kā nejaušas. Tādā veidā šīs sakoncentrētās grupas tiek uzskatītas par nekaitīgām. Un tāpēc, ka to saprot, otrā līmeņa spēlētājs var izmantot šādus sakopojumus kā ieroci savā spēles plūsmas arsenālā.
Tā vietā, lai visu laiku censtos viltot plašas rindas, viņš vienkārši izmanto sakopojumus, tādējādi radot otrā līmeņa spēles plūsmas frāzes. Piemēram, ja frāzi 1 raksturotu rinda B.F.F.F, kā vienkāršu plašu nejaušību frāzi, bet frāzi 2 – B.B.F.B, otrā līmeņa spēles plūsma izskatītos šādi:
1 · 1 · 2 · 1 · 1 · 2 · 1 · 2 · 1 · 1
Ko spēlētājs šeit dara? Viņš piemēro to pašu plašumu tikai augstākā līmenī, vienkārši pieņemot pirmā līmeņa nevainīgo hand’u sakopojumu priekšrocības, viņš var palielināt blefu skaitu.
Lai sasniegtu meistarību spēles plūsmā, spēlētājam ļoti labi jāiemācās spēlēt ar sakopotiem hand’iem. Labākie spēlētāji zina savstarpējās iespējas spēlēt ar šādām sakopojumu rindām, tāpēc viņu spēle jau kļūst par kaujas lauku viņu prātiem.
Un visbeidzot, tev jāeksperimentē un daudz jāspēlē, lai redzētu, kā tavs pretinieks reaģē uz hand’u sakopojumiem, cik ļoti viņš tiem tic, un kur ir viņa robeža, kad viņš jau sāk veikt pretpasākumus. Ideālā gadījumā tev jābalansē uz šīs robežas, to nepārkāpjot.
