Iepriekšējā grāmatas “Mental Game of Poker” daļa: Nespējas un vēlmes
5.3.5 Vēlme kontrolēt variāciju
Lai gan tas var šķist nelogiski, vēlme kontrolēt variāciju ir tas, ko dziļi sirdī vēlas lielākā daļa spēlētāju. Tas bieži izpaužas dažādos veidos, piemēram, lūdzot, lai izkristu vajadzīgā kārts, izvairoties skatīties uz flopu, domājot, ka tādējādi izkritīs labāka kārts, vai pieceļoties no krēsla, kad saskaries ar monētas mešanas situāciju. Visa tas nekādi neietekmē izkrītošo kārti, lai gan lielākā daļa spēlētāju vēlētos ticēt pretējam. Dažreiz vēlme kontrolēt variāciju kļūst ļoti acīmredzama un izpaužas pret jums suckoutējušā pretinieka pazemošanā, un dažreiz pat lūgšanās, kā to darīja Jerry Yang WSOP galvenajā turnīrā (starp citu, veiksmīgi).
Pati vēlme kontrolēt variāciju nozīmē, ka patiesībā jūs atbrīvojat kontroli no savām rokām. Pieņemsim, ka jums patiešām veicās mazāk nekā gaidīts un tas ilga daudz ilgāk, nekā matemātiskie likumi norāda, ka tas ir normāli. Šādā gadījumā ir pilnīgi normāli justies slikti, bet būtiskais jautājums ir – vai jūs ļaujat dusmām un aizkaitinājumam ietekmēt jūsu spēli? Ļoti bieži spēlētāji, kuriem ir slēpta vēlme kontrolēt variāciju, galu galā zaudē savu spēles kontroli. Tā kā jūs nevarat kontrolēt variāciju, bet varat kontrolēt savu reakciju uz to, galvenais mērķis ir psiholoģiski attīstīties, lai šīs reakcijas būtu efektīvākas. Protams, tas nav viegli. Variācija ir galvenais iemesls, kāpēc pokers ir tik grūts. Likvidējiet vēlmi kontrolēt variāciju un tā vietā koncentrējieties uz savas spēles kontroli.
IEVIETOTĀ LOĢIKA: VARIĀCIJU NAV IESPĒJAMS KONTROLĒT, BET IR IESPĒJAMS TO LABĀK SAPRAST.
NEVAR KONTROLĒT DALĪTĀS KĀRTIS, BET VAR KONTROLĒT SAVU SPĒLI.
5.3.6 Atteikšanās no mācīšanās
Nav grūti atrast spēlētājus, kuri izvairās uzlabot savu spēli, jo uzskata, ka zaudē sliktas variācijas dēļ. Kad šķiet, ka “nav jēgas censties, jo tik un tā izgāzīšos”, tad ir saprotams, kāpēc nav vēlmes veltīt laiku mācībām. Ja uzskati, ka vienīgais zaudējumu iemesls ir slikta variācija, tad nav loģiski uzlabot savu spēli.
Ja godīgi, tad daudz vieglāk ir sūdzēties par sliktu variāciju, nekā censties uzlaboties. Ja mēģini uzlaboties, bet tik un tā zaudē, tas abos gadījumos nozīmē sevis vainošanu. Abas tabletes ir rūgtas un var likt justies izgāzušamies un izšķērdējušam laiku. Neveiksmju vainošana ļauj izvairīties no šīm sajūtām.
Šādas sūdzēšanās par sliktu veiksmi lielākais risks ir tas, ka tiek nepamanītas ļoti svarīgas spēles detaļas, īpaši, kad pretinieks tevi pārspēj. Sūdzoties, it kā atdalies no spēles realitātes. Jo ilgāk šis stāvoklis turpinās, jo vairāk samazinās tavs īstais pārākums… kas palielina variāciju… kas nozīmē vairāk neveiksmju… kas noved pie vairāk sūdzēšanās un mazāk darba uzlabojoties. Šis apburtais loks turpināsies, līdz atzīsi spēles realitāti un veiksi darbības, lai uzlabotu spēles kvalitāti.
Var būt arī citas psiholoģiskas problēmas, no kurām mēģini sevi pasargāt, piemēram, neveiksmes bailes, pašapziņas zudums vai kļūdu tilts. Ja tā ir, tad tieši risini katru no šīm problēmām.
IEVIETOTĀ LOĢIKA: BEIDZ SŪDZĒTIES. VIENMĒR IR KAS, KO VARI IEMĀCĪTIES.
KLIENTA STĀSTS
Barry Carter
Vidējo likmju SNG un naudas spēļu NLHE pokers
Pokera žurnālists
Pirms satiku Jared, es jau piecus gadus strādāju par pokera žurnālistu. Tāpat kā daudziem, kas ilgāk spēlē pokeru, pirmie gadi man bija veiksmīgi. Tomēr 2009. gadā es saskāros ar nežēlīgu downswingu, kas sagrāva manu spēli. Biju dzirdējis par Jared un redzējis dažus viņa video, bet domāju, ka viņš, visticamāk, būs tas, kurš runā par “iedomājies sevi nesaņemot bad beatus” muļķībām, ko līdz tam saistīju ar pokera psiholoģiju. Tomēr, neskatoties uz to, es biju patiešām izmisīgs, tāpēc gribēju izmēģināt Jared, pirms iegādājos kādu “palīdzi sev” tipa grāmatu.
Es izvirzīju trīs galvenās savas problēmas. Pirmkārt, es jutos nolādēts. Patiesi domāju, ka man veicas sliktāk nekā pārējai pasaulei un biju gatavs to pierādīt ikvienam, kurš vēlējās klausīties. Otrkārt, man izveidojās briesmīgs riska izvairīšanās gadījums. Un visbeidzot, man patiešām grūti veicās pielikt pūles sava spēles uzlabošanai. Šajā vietā es sevi uzskatīju par sliņķi. Tajā laikā Jared man teica: “saprotu, ka tas ir pilnīgs muļķības?”
Man bija šoks. Vai viņam nevajadzēja likt man justies kā Phil Ivey un teikt, ka varu sasniegt jebko? Vai psiholoģiskais treneris var tā runāt? Vai mums nevajadzēja sākt dziedāt budistu dziesmas vai nodarboties ar līdzīgām muļķībām?
Jared jautāja, vai es varu redzēt skaidru saikni starp visām trim problēmām? Kaut kādā mērā es varēju saskatīt saikni starp domāšanu, ka esmu nolādēts, un riska izvairīšanos. Tomēr pilnīgi nesapratu, kā mans sliņķis saistīts ar pārējām problēmām.
“Kāds ir mācīšanās mērķis, ja esi nolādēts?” – jautāja Jared. “Tāda lieta kā sliņķis vispār nepastāv, tu vienkārši neesi motivēts strādāt pie savas spēles. Tu esi nolēmis, ka tev ir attaisnojums nemācīties, jo esi nolādēts, tāpēc arī nemācies.”
Pēkšņi viss kļuva ļoti vienkārši. Kā es to nespēju saskatīt agrāk? No pirmā Jared novērojuma par muļķībām es sapratu, ka viņš ir nopietns. Es vienmēr domāju, ka labi pazīstu sevi, tāpēc fakts, ka Jared tik ātri saprata, kāpēc es necenšos uzlaboties, piesaistīja mani psiholoģiskajai spēlei.
Bija nepieciešams daudz laika, lai es pilnībā saprastu savu nevēlēšanos mācīties. Un nākamajos mēnešos mans gadījums palīdzēja saprast, kā lielākā daļa psiholoģisko problēmu ir savstarpēji saistītas. Domāšana, ka esmu nolādēts, traucēja man mācīties, bet riska izvairīšanās arī pie tā piedalījās. Vienas sesijas laikā es pieminēju Jared, ka man pokera veiksmes attēls ir kamerām pozējošs turnīra uzvarētājs, kurš rokās tur uzvarētāja kārtis, bet viņa priekšā ir žetonu kaudze.
“Varbūt man vajadzētu pārtraukt spēlēt SNG un naudas spēles un sākt spēlēt turnīrus” – pajokoju.
Nekad nejoko sesijas laikā ar Jared Tendler. Viņš to nepalaidīs garām. Viņš sāka jautāt, kāpēc es gandrīz nespēlēju turnīrus, lai gan mans pokera veiksmes piemērs ir turnīra uzvara? Viņš lika man saprast, ka šoreiz riska izvairīšanās kavēja manu uzlabošanos, jo veiksmi saistīju ar to, ko pat nemēģināju sasniegt, tāpēc man bija lielisks attaisnojums, kad to nesasniedzu.
Tas galu galā noveda pie būtiskām lietām, kāpēc es vispār necentos mācīties un uzlaboties. Es nevēlējos sevi nostādīt tādā pozīcijā, kurā man būtu jāattaisnojas par saviem zaudējumiem. Būdams pokera žurnālists, katru dienu man jāapraksta dažādi veiksmes stāsti, un man pašam ir daudz draugu starp pokera profesionāļiem. Patiesībā es baidījos tikt pazemots viņu priekšā, tāpēc izvēlējos mazāk riskantu ceļu, kas nozīmēja netobulēšanos, veiksmes vainošanu un iespējas nesniegšanu būt izsmietam.
Šādu baiļu izpratne deva man izejas punktu. Es zināju, ka pats sliktākais, kas var notikt, ja sāku mācīties, ir izsmiekls. Tāpat sapratu, ka neesmu tik labs spēlētājs, kā domāju. Un tas ir labi, jo ir kur uzlaboties. Pateicoties tādām stabilām koncepcijām kā tārps un SMM, tagad zinu, ka vienmēr ir vieta, kur var uzlaboties. Tāpat zinu veidus, kā var pamanīt mazus pakāpeniskus uzlabojumus, pat ja uznāk ļoti liels neveiksmju periods.
