Līdz šim mēs esam izpētījuši daudzus mācīšanās mehānismus, bet, ja vēlamies pilnībā saprast to nozīmi šajā spēlē, mums ir jāapspriež spēlētāja, kurš vadās pēc sajūtām, koncepts.
Šo personu apņem miglaina un tumša mitoloģija. Viņš ir noslēpumainu avotu gars. Neviens nevar izskaidrot, kā vai kāpēc viņš ir labs spēlētājs, pat viņš pats. Viņš ir kā skvairs, dzimis zemnieku ģimenē, izvelkot mītisku, paša izgatavotu zobenu no akmens. Viņš ir laimīgs nejaušs gadījums, izņēmums. Viņam nevajadzētu būt tik lieliskam spēlētājam, bet viņš ir.
Iespējams, viņa nespēja mūs tik ļoti aizrauj. Vai varbūt mums ir sapnis būt tādiem kā viņš. Galu galā, kas var būt demokrātiskāks, vairāk iedrošinošs nekā sajūtoša spēlētāja iespēja. Diemžēl tas nepiepildās, šis jēdziens ir mīts.
Bet pirms izskaidroju, kāpēc tas tā ir, vēlos skaidri definēt, kas ir vārds “sajūta”. Nosaukums sajūtošs spēlētājs definē, kā viņš attaisno savas darbības. Kad šādam spēlētājam jautā, kāpēc viņš blefoja, viņš atbild: “Jo es jutu, ka tas ir pareizais solis.” Viņa atbilžu izcelsme ir pilnīgs noslēpums. Tur, kur mēs paļaujamies uz kombinatoriku, likmju loģiku vai savām piezīmēm, sajūtošs spēlētājs paļaujas uz dievu savā galvā. Tomēr, kaut kā neticami, dievs viņa galvā parasti izrādās pareizs. Ir daudz spēlētāju, kuri iemiesojuši šāda spēlētāja mītu. Personīgi es vienmēr esmu redzējis Ilari 
Sahamiesu (Ziigmund), kā skaidrāko piemēru. Protams, ir daudz citu. Un, lai gan esmu redzējis daudzus šādus spēlētājus nākam un aizejam, tikai neliela daļa no viņiem ir izturējuši laika pārbaudi.
Ir pieņemts uzskatīt, ka sajūtošs spēlētājs ir ar unikālu domāšanas stilu. Kamēr lielākā daļa spēlētāju domā analītiski un koncentrējas uz teoriju, sajūtošs spēlētājs ir intuitīvs. “Sajūta” bieži tiek saprasta kā domāšanas stils, līdzīgi kā atšķirība starp dzirdes un vizuālo mācīšanos. Tātad, sajūta ir īsākais ceļš uz intuīciju – tīru, zemapziņas kompetenci, kuru mēs jau esam apsprieduši iepriekš.
Haseeb Qureshi
