Līdz šim mēs esam izpētījuši vairākus mācīšanās mehānismus, bet, ja vēlamies pilnībā izprast to ietekmi šajā spēlē, mums ir jāapspriež jēdziens "spēlētājs, kuru vada sajūtas".
Šo cilvēku ieskauj neskaidra un tumša mitoloģija. Viņš ir noslēpumaino avotu gars. Neviens, pat viņš pats, nevar izskaidrot, kā un kāpēc viņš ir labs spēlētājs. Viņš ir kā zemnieku ģimenē dzimis bruņinieks, kurš no akmens izvelk paša darinātu mītisku zobenu. Viņš ir laimīga nejaušība, izņēmums. Viņam nevajadzētu būt tik lieliskam spēlētājam, bet viņš tāds ir.
Tā, iespējams, ir viņa nespēja, kas mūs tik ļoti uztrauc. Vai varbūt mums ir sapnis būt tādiem kā viņš. Galu galā, kas gan var būt demokrātiskāks, iedrošinošāks par sajūtu spēlētāja iespēju. Diemžēl tas nepiepildās, šis jēdziens ir mīts.
Taču, pirms es paskaidrošu, kāpēc tas tā ir, es vēlos skaidri definēt, ko nozīmē vārds "sajūta". Termins "sajūtu spēlētājs" nosaka to, kā spēlētājs pamato savu rīcību. Kad jūs jautāsiet šādam spēlētājam, kāpēc viņš blefēja, viņš atbildēs: "Tāpēc, ka es jutu, ka tā ir pareizi". Viņa atbilžu izcelsme ir pilnīgs noslēpums. Ja mēs paļaujamies uz kombinatoriku, likmju loģiku vai savām piezīmēm, tad sajūtu spēlētājs paļaujas uz dievu savā galvā. Tomēr, kas ir neticami, parasti izrādās, ka dievam galvā ir taisnība. Ir daudzi spēlētāji, kuri ir iemiesojuši šāda spēlētāja mītu. Personīgi es vienmēr esmu uzskatījis, ka Ilari 
Sahamies (Ziigmunds) ir spilgtākais piemērs. Protams, ir arī daudzi citi. Un, lai gan esmu redzējis, kā daudzi šādi spēlētāji nāk un aiziet, tikai daži ir izturējuši laika pārbaudi.
Ir vispārpieņemts, ka saprātīgam spēlētājam ir unikāls domāšanas stils. Lielākā daļa spēlētāju ir analītiski un teorētiski orientēti, bet sajūtu spēlētāji ir intuitīvi. "Sajūtu" bieži vien saprot kā domāšanas stilu, līdzīgi kā atšķirību starp dzirdes un redzes mācīšanos. Tādējādi izjūta ir īsākais ceļš uz intuīciju - tīro, neapzināto kompetenci, par kuru mēs runājām iepriekš.
Haseeb Qureshi
LV 
LT 
EN 
DE 
FR 
SV 
ES 
IT 
FI 
SK 
SL 
TR 