Pēdējo reizi mēs apspriedām četrus meistarības līmeņus. To zināšana dod labāku izpratni par to, kā notiek mācīšanās process.
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka pokers neprogresē vienmērīgi caur šiem četriem līmeņiem. Būtu skaidrāk teikt, ka individuālās prasmes pāriet caur tiem. Piemēram, tava preflop 3-bet spēle var būt sasniegusi ceturto līmeni, kamēr flopbet floatēšana var būt trešajā apzinātās kompetences stadijā. Katram pokera spēlētājam ir savs unikāls prasmju komplekts, kas sadalīts dažādos meistarības līmeņos. Lai patiesi saprastu atšķirību starp apzināto un neapzināto kompetenci, mums ir jāsaprot atšķirība starp apzināto un neapzināto domāšanu.
Sāksim ar acīmredzamām lietām – apzināti domājot, tu esi informēts par visiem tajā brīdī apstrādātajiem datiem un visa to piedzīvo. Kad domā neapzināti, tu piedzīvo tikai daļu no apstrādātajiem datiem. Piemēram, tev var būt tikai neskaidra apziņa, ka tu šobrīd spēlē pokeru. Kad spēlē neapzināti, tev nav nepieciešams aktīvi domāt par katra likmes lielumu, katru kārti uz galda utt. Informācija, kas nonāk galvā, ir ļoti koncentrēta, līdzīgi kā ejot uz veikalu pa īsāko ceļu un nedomājot, kā kustināt kājas vai izvairīties no šķēršļiem.
Apzinātās domāšanas tips ir tendēts novirzīties no kursa. Tas ir uz procesu orientēts tips, kas bieži mainās caur valodu. Ja spēlētājs apzināti domā, kā spēlēt handu, ir liela iespēja, ka viņš visu pārdomā soli pa solim: “Labi, viņš raise'oja, tas nozīmē, ka viņam var būt tikai X, Y, Z handi, bet turnā viņš betoja tik daudz, tāpēc Z viņam nevar būt, un ja viņam būtu Y, tad viņš droši vien būtu veicis 3-bet” utt.
Neapzinātās domāšanas tips izceļas ar to, ka tas ir ātrs. Tas ir precīzs un intuitīvs un parasti nav atkarīgs no soli pa solim procesa. Ja flopā redzi A22, tava zemapziņa uzreiz izlemj, ko darīt, tai ir tikai viena atbilde uz šo situāciju un tā neprasa nekādas pārdomas.
Tātad secinājums ir tāds, ka apzinātā domāšana, pateicoties soli pa solim procesam, ir lēna, bet neapzinātā domāšana – ātra. Tas ir svarīgi. Zemapziņa kontrolē motoriskās prasmes, iekšējos orgānus utt. Tāpēc tai ir jābūt ātrai un jāzina, ko tieši darīt katrā dotajā brīdī. Savukārt apziņa visu dara nesteidzīgi, orientējas uz pašu procesu.
Lai noteiktu, vai apziņa vai zemapziņa pēta situāciju, ir jāpievērš uzmanība dažām pazīmēm: ja piedzīvo katru procesa elementu, ja situācija mainās caur valodu (tas var notikt tikai tavā galvā), ja tā tiek apsvērta soli pa solim un viss notiek lēni, tad, visticamāk, būs “nodarbināta” apziņa. Bet, ja viss ir ļoti miglains, automātiski zini atbildi un viss notiek ātri, tad viss notiek zemapziņā.
Sarunāšanās ar sevi ir viens no veidiem, kā noskaidrot, kuri domāšanas aspekti ir apziņā un kuri zemapziņā. Ja mēģinātu sekot savām domām un visu, ko domā, izteikt skaļi
(vislabāk kādam, kurš arī ir pieredzējis pokerā), pamanītu, ka lielākā daļa no tā, ko teiktu, ir saistīta ar apzinātiem spotiem. Ļoti iespējams, ka neapzināto domāšanas daļu vienkārši izlaistu, piemēram, likmju šablonus vai galda interpretāciju, skaidru spēli.
Apziņa, pateicoties tendencei būt balstītai uz valodu un iespējai novirzīties no kursa, vienmēr ir tendēta ātrāk “uzskriet uz sēkļa”, jo tā ir saistīta ar verbālajiem centriem, pēdējie teikumi vienmēr būs par to, ko tajā brīdī dari.
Šo fenomenu var novērot, skatoties pokera video. Bieži, kad labākie spēlētāji runā par pokera stratēģiju, viņu runa beidzas ar to procesu, kurā ir viņu apzinātais prāts. Nav grūti uzminēt, ka lielākā daļa pirmā līmeņa spēlētāju lielu daļu savas spēles ir pārcēluši uz neapzinātās kompetences līmeni. Tas notika tāpēc, ka viņi spēlēja daudzas stundas, tāpēc viņiem ir izveidojušies ļoti efektīvi ieradumi. Un šī iemesla dēļ, kad viņi runā par pokeru apzināti, viņi parasti saka tikai to, ko sarunu biedrs vēlas dzirdēt.
Ir ļoti viegli pateikt tikai to, kas ir uz mēles gala, bet, lai kļūtu par īstu skolotāju, videomakeri vai pokera treneri, ir nepieciešams plašāks prasmju komplekts – tev ir jāspēj izpētīt savus zemapziņas procesus, spēt vizualizēt, kā situācija tiktu attēlota tava skolnieka acīm. Tev ir jāspēj redzēt situāciju tā, kā to redz tikko sācis spēlēt cilvēks. Tāpēc labākie pokera spēlētāji parasti nav paši labākie skolotāji.
Apzinātie un neapzinātie procesi ir ļoti cieši saistīti arī ar lēmumu pieņemšanas laiku. Ko spēlētājs dara, ja viņam ir nepieciešams laiks, lai pieņemtu lēmumu? Viņš mēģina vēlreiz analizēt handus, tāpēc vēlreiz pārskata savu apziņu, mēģinot atrast skaidru risinājumu. Tas nozīmē vai nu to, ka viņa zemapziņa nezina, ko darīt, vai arī to, ka viņš tai neuzticas (varbūt tāpēc, ka liels pots vai handa dīvainība).
Kāpēc noteiktās situācijās spēlētāji pieņem lēmumus ātri, bet citās lēnāk? Tāpēc, ka apziņa strādā lēnāk nekā zemapziņa, tāpēc spoti, kuros viņi ir spiesti ilgāk domāt, ir spoti, kuros spēlētāji “nodarbina” savu apziņu.
Šī teorija atkal saistās ar centralitātes ideju – jo situācija tuvāk centram, jo vieglāk ar to tiek galā ātrā un pārliecinātā zemapziņa. Jo situācija tālāk no centra, jo vairāk nepieciešams apzinātais prāts. Tiklīdz atstāsi centru, uzreiz pamanīsi acīmredzamu atšķirību pretinieka spēlē un laika prasībās.
Un kā ir tad, kad apziņa un zemapziņa piedāvā atšķirīgus risinājumus vienai un tai pašai situācijai? Atceries, ka visām intencijām un mērķiem tās ir divas atšķirīgas sistēmas, kas strukturāli ir atsevišķas. Iedomājies tās kā divus atsevišķus neironu tīklus savās smadzenēs, kas atrodas tālu viens no otra. Lai gan starp tiem ir mijiedarbība, arhitektoniski tie joprojām ir atsevišķi. Vizuālāk runājot, tevī ir divi pokera spēlētāji – apziņa un zemapziņa, un katrs no tiem ir veltīts tavai spēlei. Tie ir kā Platona zirgi, kā prāts un emocijas, viens velk uz vienu, otrs uz otru pusi. Tavs uzdevums kā tiesnesim starp šīm divām stihijām ir katras spēles laikā izmantot to stiprās puses un maskēt vājās puses.
