Vēlme mest to, ko esi sācis, arī rodas noteiktu stimulu dēļ. Ir viens skaidri ilustrējošs eksperiments, kas veikts ar Ņujorkas taksometru vadītājiem. Vadītāji tika iztaujāti ar tādiem jautājumiem kā: “Cik ilgi jūs strādājat pīķa stundās?” un “Cik ilgi jūs strādājat, kad darba nav?”. Protams, taksometra vadītāja alga intensīvās dienās būs būtiski lielāka, tāpēc būtu loģiski, ka viņiem vajadzētu vairāk strādāt pīķa dienās un atpūsties, kad darba ir maz. Tomēr ir pilnīgi pretēji. Gandrīz visi vadītāji darbīgās dienās strādāja īsāk, bet dienās, kad darba trūka – ilgāk. Kāpēc?
Tas notiek noteiktu stimulu dēļ. Taksometru vadītājiem viņu iekšējais stimuls bija vidējais naudas daudzums, ko viņi nopelna vienā dienā. Citiem vārdiem sakot, viņi neapzināti izvirzīja sev mērķi katru dienu saņemt vienādu naudas daudzumu. Darbīgās dienās viņi ātri nopelnīja un atlikušajā dienas daļā atpūtās, dienās, kad darba bija maz, viņi strādāja ilgas stundas, cenšoties nodrošināt ierasto atalgojumu.
Pokera spēlētāji bieži rīkojas tāpat. Cilvēki mēdz visu mest pie noteiktas robežas, kas izskatās kā “labs laimests”, tāpat cilvēki nemēdz visu mest, kad viņiem neveicas vai kad sesija ir grūta – visbiežāk viņi spēlē līdz spēku izsīkumam, līdz ir spiesti apstāties. Un iemesls visur ir tas pats. Spēlētāji neapzināti izvirza sev mērķi katru dienu laimēt vienādu naudas daudzumu un spēlēt līdzīgu laika periodu, lai gan tas ne vienmēr ir optimāli.
Optimālā stratēģija būtu spēlēt tik ilgi, cik vien vari dienās, kad laimē, un ātri beigt spēli, kad zaudē. Veiksmīgās dienās tu spēlēsi A līmeņa spēli, jutīsies īpaši pārliecināts par sevi, tāpēc būs vairāk iespēju spēlēt ar vājākiem, tiltējušiem spēlētājiem. Sliktās sesijas EV nobāl pret veiksmīgajām, tāpēc tās turpināt nav vērts.
Tātad, pārdomā savus prāta ieradumus. Kādi ir tavi “spēles beigšanas” modeļi? Kāds laimests rada sajūtu, ka jau pietiek, ka jūties komfortabli beidzot spēli agrīnā stadijā? Kāds zaudējums ir tik mazs, ka pat nejūti, ka tas ir zaudējums? Vai vari beigt spēlēt “sēžot uz nulles”?
Mums katram ir daudz iekšējo stimulu. Un ideālā gadījumā mēs vēlamies no tiem visiem atbrīvoties, lai pokera lēmumi būtu pilnīgi objektīvi. Ja mēs spēlējam upswing laikā un agri beidzam spēli, kad neveicas – mēs maksimizējam savus laimestus.
Risinājums atkal ir tas pats – pieņemt nostāju, ka “viss ir viena gara sesija”. Un nav svarīgi, vai tu zaudēji vai laimēji, jo tas ir tikai visas karjeras grafika posms. Ja vari uz visa to skatīties ar šādām acīm un izvēlēties, kad spēlē, kad ne, balstoties uz savas spēles kvalitāti, tava, kā pokera spēlētāja, dzīve būs daudz vieglāka.
Ja tiešām pielietosi šo perspektīvu, spēlēt maratoniskas sesijas un sēdēt uz nulles nebūs nekādas jēgas. Kas ir domāts ar “sēdēt uz nulles”? Ja vienu nakti nokriti 10 buyin'iem zemāk, kas ir tik īpašs, mēģinot laimēt citus 10 buyin'us šonakt? Kāpēc nemēģināt tos atgūt rīt? Vai parīt? Citi 10 000 hand'u grafikā tāpat parādīsies, neatkarīgi no tā, kad nolemsi tos savākt, kas ir tik īpašs tieši šajā naktī? Izņemot, protams, ja šonakt spēlēsi sliktāk – tādā gadījumā vienīgā loģiskā izvēle būtu iet gulēt un tad spēlēt nākamajā dienā, un vēl 
nākamajā.
Vēl viens efektīvs prāta uzskats ir par laimestiem stundā. Pieņemsim, ka tu zini, ka tavs vidējais winrate ir 100$/stundā, un pieņemsim, ka šonakt nokriti 1500$. Tātad, ja vēlies izlīdzināties, balstoties uz šo ideju, tev vajadzētu sev teikt: “Nu, ja vēlos izlīdzināties, man būs jāspēlē 15 stundas. Ja spēlēšu 3 stundas, nopelnīšu, vidēji, tikai 300$ (un vēl, es esmu tiltējis un ļoti noguris, vai tiešām ir vērts spēlēt tagad?) Atbilde, visticamāk, būtu: nē.
Tātad, ir daudz stratēģiju, kas palīdz pārformulēt mūsu periodus un prātā nostiprinātos stimulus. Bet neizbēgami, viens no grūtumiem mainot savus uzskatus ir tas, ka nav iespējams skaidri saprast, kā tev veicas tieši šajā sesijā. Pat ja esi nolēmis atmest visas ikdienas sesiju stimulus, pat ja esi izslēdzis savu sekošanas programmu un neskaties uz savu bankroll'u, ja esi minimāli uzmanīgs, galu galā tev būs ideja, cik esi pacēlies vai nokritis. Un kā varētu pretoties vēlmei turpināt sesiju, neatkarīgi no tā, vai esi pacēlies vai nokritis?
Nu, tas ir īsts izaicinājums. Vairs nav nekādu brīnumainu triku, tev vienkārši jāpiespiež sevi citādi redzēt savu realitāti. Tas prasa laiku un pūles, bet, ja saproti uzskatu noturību un spēku, saskaries ar neizbēgamu atbildību apgūt savu prātu un to stratēģiski izmantot, lai paaugstinātu savu izpratni.
