Pokers – tā ir augstākā mākslas forma. Tradicionāli, mākslas jēdziens ir ierobežots ar tādām lietām kā glezniecība, mūzika un tamlīdzīgi. Taču reizēm dzirdam cilvēkus runājam par skaistu beisbola sitienu vai pārsteidzošu matemātisku pierādījumu. Pokerā mēs arī runājam par skaistumu, lai gan izmantojam citus vārdus, lai to aprakstītu, piemēram: “sick spēle”, “soulread” un tamlīdzīgi. Tas, kā mēs uztveram skaistumu pokerā, ir augstākā meistarības forma.
No kurienes pokerā rodas radošums? Kāda ir tā loma? Un kā mēs varam attīstīt savu radošumu?
Būtībā, ir dabiski būt radošam. Kad tikko sāki spēlēt pokeru, viss, ko darīji, bija radošums. Tu eksperimentēji, veici izvēles, kuras līdz tam nebiji darījis, un nebaidījies. Tikai pēc noteikta laika, kad jau iemācījies, ko labāk nedarīt, tavs radošums tika apslāpēts. Tad tu kļuvi par pilnībā disciplinētu spēlētāju. Tagad pat neredzi, cik esi ierobežots savā paša nosacījumā. Tāpēc vairs nespēj redzēt visas esošās iespējas. Kad saskaries ar AA preflopā, neredzi limpēšanu kā iespēju, tā tika pilnībā noraidīta.
Sekundi iedomājies pokeru kā plašu lauku. Tava “spēle” ir izbradātu taku šablons tajā, ierobežojot tev pieejamo telpu. Tā vietā, lai ļautu sev brīvi klejot pa šo lauku, tagad ej tikai pa izbradātām takām. Un tas nenotiek bez iemesla. Tā tu mēģini sevi pasargāt no negatīvas EV. Šīs struktūras kļūst par pašnoteiktu karti, izolējot tevi no naudas zaudēšanas.
Bet tiklīdz esi izveidojis stabilus pamatus savām zināšanām, saproti, ka tavs izveidotais spēles modelis nav perfekts. Saprot, ka tava izbradātā taka varētu būt labākas formas, perfekta pokera spēles formas, bet tava taka nekad nekļūst tāda. Tu aizdomājies, ka daudzās vietās tā ir pārāk īsa, bet citur pārāk gara.
No kurienes rodas radošums? Tas rodas dabiski, izmēģinājumu un kļūdu laikā, spēlējot un mācoties no iegūtajiem rezultātiem. Un kamēr tu vēl veido savu pokera struktūru (kad vēl izlem, kā izveidot taku tīklu), ir ļoti viegli būt radošam, izmēģināt savas robežas. Tā ir vieglā daļa.
Pēc tam, kad šablons jau ir izveidots un dziļi iesakņojies tavā apziņā, radošums kļūst par īstu izaicinājumu. Ja uztver limpēšanu uz AA kā nepieņemamu izvēli, ja esi to izslēdzis no visām potenciālajām izvēlēm, kā vispār plāno noskaidrot faktu, ka limpēšana šajā gadījumā ir labākā izvēle?
Iespējams, jau esi sācis domāt, kāpēc tiek izmantots tik neass piemērs: “jo limpēšana uz AA nekad nav labākais risinājums”. Tieši tāpēc tas ir ļoti labs piemērs. Visi zinām, ka atklāta limpēšana uz AA cash spēlē nekad nav labs risinājums. Bet tas ir ārpus mūsu izveidotajiem spēles šabloniem, un tāds modelis, iespējams, lieliski saderēs ar pozitīvas EV spēli. Tomēr tu nekad nezini, kurš no taviem esošajiem šabloniem vairs nav saderīgs ar pozitīvu EV, dažreiz tas var būt tikpat acīmredzams kā šis, sakot nelimpēt uz AA. Tā kā tas jau dziļi iesakņojies tavā spēles daļā, tas notiek klusi, kā neuzdots jautājums, taktiska pieņēmums.
Parasti ir acīmredzami, kad pārkāp savas robežas. Kad veic blefus, kas nedarbojas, vai spēlē tā, ka viegli atvairīt, uzreiz saņem negatīvu atgriezenisko saiti, tāpēc saproti, ka jāatkāpjas. Grūti nepamanīt šādas vietas savā spēlē. Bet lielāko daļu laika, EV, kuru mēs peļam sliktos spotos, traucē EV, kuru mēs varētu iegūt. Protams, par šo EV mēs neko nezinām. Mūsu prāts nesaņem nekādas norādes par EV, kuru pat nezinām, ka tā pastāv. Vienīgā pārkāpto robežu pazīme ir mazāks winrate.
Tu nevari zināt, kur pārkāp savas robežas. Tā ir dabiska pokera spēlētāja daba. Tev trūkst vērtības, bet nezini, kurā vietā. Tāpēc būt radošam nozīmē iet un meklēt šo vērtību. Un vienīgais veids, kā atrast jaunas telpas, ir pārkāpt vecos prāta uzskatus.
Kā tas izpaužas realitātē? Ko nozīmē “pārkāpt vecos prāta uzskatus”? Prāta uzskatu pārkāpšana izpaužas bailēs, sajūtā, ka kaut kas nav kārtībā, diskomfortā. Tas ir tas pats sajūta, kas tevi aptur no pota overbetēšanas ar diviem buy-iniem, pat ja kaut kas liek to darīt. Nav tā, ka tu sev klusi domā: “tas ir negatīva EV”, lai gan varbūt būtu spējīgs sevi pārliecināt, ka patiesībā domā par to, bet patiesībā tu izlēmi pirms veici kādus matemātiskus aprēķinus, tavs ķermenis pats reaģēja. Šie fiziskie, psihiskie
refleksi ir tie, uz kuriem mums vajadzētu koncentrēt savu uzmanību.
Dažreiz tos sauc par emocionālām sāpēm. Šīs sāpes izpaužas, kad potenciālā spēle tevi biedē. Tas ir kamols, kas parādās kaklā. Un nav svarīgi, kā tu šo sajūtu nosauksi – bailes, diskomforts vai kaut kas cits. Ja esi pokera spēlētājs, saproti, par ko ir runa. Protams, emocionālās sāpes dažreiz ir ārkārtīgi noderīgas. Tās pasargā tevi no sliktas spēles. Bez šīm sāpēm tu, iespējams, sāktu veikt muļķīgas darbības tikai no garlaicības vai ziņkārības. Tas ir zemapziņas veids, kā regulēt tavu spēli. Kad apziņa ar tevi nepiekrīt, jūties muļķīgs, kad zemapziņa – jūti emocionālās sāpes.
Šīs sāpes tu arī jūti, kad mēģini pārkāpt nostiprināto ceļu tīklu savā galvā, tāpēc, lai attīstītu radošumu, tev jāiet caur tām. Lai pārkāptu savas robežas, tev jāpieņem šis kamols kaklā. Šī sajūta ir tikai signāls, ka tava zemapziņa domā, ka dari kļūdu. Tas ir signāls, ka tavs prāts ir aizliedzis tā spēlēt.
Tomēr tu zini, ka tavs spēles modelis nav perfekts un, vēl vairāk, ja vēlies virzīties uz priekšu, uz labāko iespējamo spēli, tev jāiepazīst sevi ar šīm emocionālajām sāpēm. Just tās, tas ir klauvēt pie radošuma durvīm. Ja spēlē radoši, ja dari kaut ko, ko nekad neesi darījis, tas “akmens uz sirds” ir zīme, ka esi tuvojies sava vecā spēles šablona robežai. Tev jāvēlas just šīs sāpes. Bailes, sāpes, diskomforts, tas ir vienīgais mērs, kas palīdz atpazīt tavu progresu. Tev tam jāpadodas. Un galu galā, kad būsi gatavs, tev jāpārkāpj vecais spēles modelis un jāsāk veidot jaunu. Tikai tādā veidā pokers attīstās. Šķiet, ka vienmēr ir bijuši noteikumi, kas bija neapstrīdami – kā spēlēt preflopu, kādi ir betu izmēri, handu atlase, bet pamazām viss tas tika pārveidots, arvien vairāk uzdrošinoties darīt vairāk, iet tālāk.
