Tajā laikā, kad lielākā daļa pokera spēlētāju pieļauj kļūdu, slēpjoties aiz savām robežām, ir tikai daži, kas konsekventi tās pārkāpj (grēks, ko mēs visi reizēm pieļaujam). To parasti sauc par FPS (fancy play syndrome). Kā jau pats nosaukums saka, tas ir mēģinājums spēlēt izsmalcināti tur, kur vienkārša un acīmredzama darbība būtu daudz labāka izvēle. Kā pastāvīga problēma spēlētājam, hronisks FPS ir diezgan rets.
Un ko mēs varētu pastāstīt par pašu FPS?
Neskatoties uz plaši izplatīto šī termina lietošanu, nosaukums “fancy spēles sindroms” ir nedaudz maldinošs, jo šķiet, ka šāds sindroms nozīmē, ka spēlētājs ir “pārāk radošs”. Patiesībā varētu apgalvot, ka šādam spēlētājam parasti izpaužas radošuma trūkums.
Ja spēlējot esi apsēsts ar šo sindromu, tas patiesībā nozīmē, ka savam pretiniekam piedēvē noteikta veida domāšanas procesu, kas pilnībā nesaskan ar realitāti. Vienkāršākais piemērs tam ir kamikadzes blefs – situācija, kurā tavs pretinieks ieliek bankā lielu daļu sava stack'a ar acīmredzami spēcīgu hand'u, un tu, mēģinot uzvarēt, mēģini piespiest viņu atmest, neskatoties uz labām viņa izredzēm atbildēt, jo uzskati, ka tik spēcīga spēle liks viņam noticēt, ka tev ir nuts.
Tātad, kāda ir tā problēma, kas neļauj visu šo darbību saukt par “radošumu”? Ir daudz iespēju, ka, ja kāds veic daudz šāda veida blefu (un tiek saukts par FPS pārņemtu spēlētāju), viņš patiesībā neizgudro neko jaunu. Viņam vienkārši ir tendence nepareizi piedēvēt citiem cilvēkiem iespēju atmest lielus hand'us. Šāds spēlētājs neizmēģina daudz dažādu eksperimentālu spēļu, viņš vienkārši spekulē ar to pašu darbību atkal un atkal, cerot, ka galu galā tas izdosies vai ka viņš beidzot atradīs tam piemērotu situāciju.
Nu, un īstais radošums izpaužas jauninājumu izmēģināšanā. Tas prasa nedaudz pašnovērošanas un izpratnes, ka tas, ko uzskati par radošumu, patiesībā var būt tikai slikta spēles attaisnojums. Bet atbildības uzņemšanās par pašanalīzi ir izaicinājuma daļa, kas palīdz labāk izprast sevi.
Ja esi fancy spēles cienītājs, ieteiktu prātā “uzstādīt” divus jaunus uzskatus: “cilvēki parasti to ir” un “spēlētāji neatmet, kad to ir”. Ja, stiprinot šos divus jaunus uzskatus, tos sev pastāvīgi atgādināsi, iespējams, ka daudz vairāk atslābināsies tava pārmērīgā un nepareizi virzītā agresija.
Tomēr, ja tevi sauc par FPS spēlētāju tikai tāpēc, ka patiešām esi radošs, tad, protams, turpini savu ceļojumu. Neļauj etiķetei tevi apturēt. Kamēr mācies no saviem eksperimentiem un pastāvīgi izmēģini jaunus un sarežģītus lietas, nav svarīgi, kurā savas pokera karjeras punktā esi, tu progresēsi. Protams, atrast labu pokera skolotāju, kas palīdzētu noslīpēt tavus eksperimentus, arī nav slikta doma. Tomēr jebkurā gadījumā tev jādara viss, ko vari, lai no saviem eksperimentiem mācītos pēc iespējas vairāk.
Viens gudrs džentlmenis reiz teica: “Tev jāizdara katra iespējamā kļūda vienu reizi, bet tikai vienu.”
