Ir sena kliše, kas apgalvo, ka cilvēks ir racionalitātes paraugs un prāta pārvaldnieks. Šī ideja nāk no Apgaismības laikmeta. Tagad, kad optimisms ir izgājis no modes, psiholoģijas pētījumi, kas veikti pēdējo 150 gadu laikā, ir parādījuši, cik tālu no racionalitātes mēs patiesībā esam.
Izpētīsim to no evolucionāri-psiholoģiskās perspektīvas. Tā vietā, lai izdarītu pieņēmumus, kā to darīja XIX gadsimta domātāji, kuri ticēja, ka cilvēka prāts ir ideāli pielāgots racionālu komandu izpildei, labāk domāsim par prātu kā par evolucionējušu mehānismu, kas spēj izpildīt evolucionāras vajadzības. Tas, ko mums vajadzētu sagaidīt no prāta, ne vienmēr ir racionalitāte pati par sevi, bet drīzāk tas, kas mums visvairāk palīdzētu izdzīvot.
Ja smadzenes evolucionēja tā, lai palīdzētu mums izdzīvot apstākļos, kādos dzīvoja pirmie cilvēki, tad nevajadzētu būt pārsteigumam, ka prāts ir apguvis tās jomas, kuras tam būtu jāzina šādos gadījumos. Kāpēc primātiem džungļos vai savannā būtu jāattīsta prāta spējas pareizi aprēķināt varbūtības?
Mums ir jāzina, kam mūsu prāts ir paredzēts, un jāpieņem to kā rīku, kas palīdz domāt, bet tajā pašā laikā ir arī trūkumi. Mūsu smadzenes ir pakļautas kļūdām, un pokerā šīs kļūdas var būt neveiksmes cēlonis. Vienīgais veids, kā to izvairīties, ir informēt sevi un mēģināt apzināti tikt galā ar šīm kļūdām.
Kas attiecas uz izziņas ierobežojumiem, ir divas lielas idejas. Pirmā runā par ierobežotu racionalitāti. Ierobežota racionalitāte ir tēze, ka cilvēka racionalitāte ir veidota no trim faktoriem: cilvēkam pieejamās informācijas, saņemtās informācijas apstrādes ierobežojumiem un laika daudzuma, kas atvēlēts lēmuma pieņemšanai. Lai gan mēs varam iedomāties kādu ideālu racionalitāti, kas ņem vērā visus iespējamos faktorus, tos perfekti nosver, pārdomā un vienaldzīgi izdara secinājumus, lai izvēlētos labāko lēmumu, cilvēki tā nedara. Mēs vienkārši to nevaram izdarīt. “Īstā” racionalitāte ir fantāzija, vismaz mums, cilvēkiem. Labākais, ko mēs varam darīt, ir daļēja racionalitātes versija, kas pielāgota mūsu prāta mehānismam.
Otra koncepcija, ar kuru mēs jau esam saskārušies, ir kognitīvie aizspriedumi (cognitive biases) jeb aizspriedumi. Kognitīvie aizspriedumi ir pastāvīgi uzvedības kļūdu modeļi, kas notiek cilvēka domāšanā. Šie aizspriedumi vislabāk saprotami kā izveidojušies noteiktu iemeslu dēļ. Piemēram, tie var būt noderīgi kultūras vai emocionālajai labklājībai, vai arī var darboties kā efektīva problēmu risināšanas metodika, kas ļauj mums daudz ātrāk pieņemt vienkāršus lēmumus situācijās, kurās precizitāte nav svarīga.
Ir daudz spēju, kas evolucionāri izrādījās svarīgākas par racionalitāti. Tas ir ātrums, efektivitāte un, protams, spēja izdzīvot. Tādā veidā mūsu evolucionējušais prāts dod priekšroku ērtai ilūzijai, nevis realitātei. Bet pokera spēlētājiem svarīgās spējas ir pavisam citas nekā evolūcijas izvēlētās un pilnveidotās īpašības. Pokerā tiek vērtēta vienaldzība un auksta racionalitāte. Pokerā nav vietas ilūzijām. Jo tuvāk realitātei esat, jo labāki pokera spēlētāji jūs kļūstat.