Pokers pēc būtības ir biedējoša spēle. Neatkarīgi no tā, cik labs vai pieredzējis spēlētājs esi, vienmēr būs situācijas, no kurām baidīsies. Bet ir skaidra atšķirība starp mūsu izjūtamo baiļu daudzumu, spēlējot pokeru, katrs spēlētājs tās izjūt atšķirīgi.
Baidīties, gatavojoties veikt lielu check-raise blefu vai 3-bet riverā, ir normāli. Virzoties uz nezināmu teritoriju vai veicot ārkārtīgi riskantus gājienus, ir pilnīgi dabiski just bailes. Tāpēc tev nevajadzētu uztraukties, ja liela, trīs buy-in blefa veikšana tevi biedē, tas biedētu visus.
Bet kā ir gadījumā, ja baidies no kāda konkrēta pretinieka? Vai flipiem? Jo jutīgākas ir spēlētāja izjūtamās bailes, jo toksiskākas tās ir pašai spēlei.
Sāksim ar bailēm no konkrēta pretinieka. Ir ļoti ierasti, ka jaunāki vai vājāki spēlētāji baidās no labi zināmiem vai nostiprinātiem pretiniekiem. Ar šo fenomenu savā karjerā saskaras daudzi. Ļoti bieži, kad kāds veic shot pret mani, viņi pēkšņi sāk “sajukt prātā” paši pret sevi. Viņi sāk veikt nenormālus blefus vai dīvainas stratēģijas un pastāvīgi spēlē pārāk traki (jo domā, ka pret mani nav cita veida, kā izdzīvot) vai sāk spēlēt ļoti konservatīvi (jo baidās, ka netiks galā ar manu agresiju). Diezgan bieži es vienkārši atslābinos un spēlēju ļoti vienkārši, nekomplicējot spēli, ļaujot pretiniekiem pašiem veikt darbu manā vietā un exploitēt pašiem sevi.
Nav nekādas jēgas baidīties no spēlētājiem, pret kuriem vēl neesi spēlējis. Visi pokera spēlētāji ir uzvarami, pat augstākā līmeņa. Pat tādi spēlētāji kā Phil Ivey vai Phil Galfond, kuri ir apguvuši dievu pokeru, es tevi apliecinu, pieļauj kļūdas. Viņiem ir savi telli, savi spēles šabloni, viņi pieļauj kļūdas un viņi var tikt exploitēti. Kad es sāku spēlēt augstos limitos un sāku spēlēt pret pretiniekiem, kuri kādreiz bija mani varoņi, spēlējot zemākos limitos, es ātri apguvu šo mācību. Visi, kurus kādreiz idealizēju, bija vienkārši pokera spēlētāji. Iespaidīgie stāsti, kurus par viņiem biju dzirdējis, galu galā vairs nebija svarīgi. Viņi izdeva savus tellus, viņiem bija slikti ieradumi vai viņi ļāvās manipulācijām kā jebkurš cits. Tāpēc, ja sastopies ar pretinieku, ar kuru vēl neesi spēlējis, atgādini sev, ka tas ir tikai vēl viens pokera spēlētājs. Ja vari izprast viņu ieradumus, tu uzvarēsi. Vienkārši.
Tomēr ir arī otra medaļas puse. Ja pastāvīgi zaudē konkrētiem pretiniekiem, bieži sāksi viņus
baidīties. Pamazām viņi sāks izskatīties kā milži, kas tevi sagrauj, pirms tu pat paspēj mēģināt. Tā notiek ar visiem. Man bija diezgan daudz tādu pretinieku, kurus citi reg'i viegli pārspēja, bet man viņi šķita neuzvarami. Vienmēr būs pāris oponentu, kuriem pret tevi būs laba sērija. Statistika saka, ka savas karjeras laikā periodiski sastapsies ar šādiem spēlētājiem. Un mums vienmēr šķitīs, ka ir labāki spēlētāji. Varbūt viņi lieliski izprot tavus ieradumus un vājās vietas, vai varbūt tu pilnīgi nepiemērojies viņiem. Mēs vienmēr baidīsimies no šādiem pretiniekiem. Un šīs bailes ietekmēs mūsu uztveri par viņiem, un rezultātā ietekmēs ikdienas lēmumus, kas tiek pieņemti spēles laikā.
Parasti mans padoms ir izvairīties no šādiem spēlētājiem. Nav nekādas jēgas mēģināt ar viņiem spēlēt un spiest sevi (ja vien viņi nav izteikti fish'i pretinieki). Fakts, ka tu no viņiem baidies, ir liels šķērslis, bezjēdzīgi cīnīties nevienlīdzīgā cīņā. Tev nevajadzētu būt kauns atmest pretinieku. Jūrā vienmēr ir vairāk zivju.
