Līdz šim es dedzīgi slavēju pokera teorijas priekšrocības un stingrus pētījumu rezultātus. Tomēr man arī jāuzsver, ka nedomāju, ka teorija ir visvarena. Daži spēlētāji, īpaši tie, kuri ir dzimuši matemātiķi, skatās uz pokeru caur rozā brillēm. Viņiem šķiet, ka pokers ir tikai matemātisks konstrukts, uzdevums ar noteiktu risinājumu. Šādi cilvēki iedomājas, ka, aizslēdzoties uz 20 gadiem istabā ar kalkulatoru, viņi varētu attīstīt savu spēli tā, lai uzvarētu labāko pasaules spēlētāju.
Šie spēlētāji ir pārliecināti, ka pokers sastāv tikai no stratēģijām. It kā tev būtu karte, kurā būtu rakstīts, kā kļūt neuzvaramam. Protams, pokers nedarbojas tā. Tas ir jāiemācās, visa apgūtā informācija ir jāiesūc līdz kauliem. Tavam prātam ir jāizveido pareizs neiro asociāciju tīkls, un to var sasniegt, nospēlējot simtiem tūkstošu handu. Tev nav jāplāno visas stratēģijas vai jābūt apsēstam ar matemātiku. Es pazinu daudzus spēlētājus, kuri matemātiski bija spējīgāki par mani, bet nevarēja noturēties 1$/2$ blindu spēlē.
Atceries grūtu pokera handu, kuru kādreiz spēlēji. Tu vari ticēt, ka ir kāds veids, kā šo handu uzvarēt un atrast “pareizo atbildi”, it kā tu būtu zinātnieks, kurš skatās uz laboratorijas peli tās labirintā. Tu vari ticēt, ka teorija tev parādīs atbildi. Bet kāpēc tu tam tici? Tu vēlies to redzēt no zinātnieka puses. Bet realitātē tu pats esi pele labirintā. Un tu nekad nebūsi zinātnieks. Tu esi iestrēdzis, un nav nekādu iespēju no tā izbēgt. Tev nav pieejas perfektai teorijai, un tu nezini, kāpēc tava teorija ir nepilnīga. Un var būt, ka viss, ko tu zini, nekad tevi nenovedīs pie optimāla risinājuma. Kādā savas prāta daļā tu vari ticēt, ka pokers ir skaista, taisnīga, matemātiski nesabojāta spēle. Bet tu esi tas, kurš mācās pokeru, tu esi tā pele, kas meklē izeju no labirinta. Prāts tevi ne vienmēr izglābs.
Haseeb Qureshi
