Jā, tāpat kā paredzamie izredzes var pārvērsties par pretējiem paredzamajiem izredzēm, tā arī blefa equity var pārvērsties par pretējo blefa equity. Iedomāsimies, ka spēlējam handu ar nut blocker, plānojam stipru betu, ja spēlē parādīsies krāsu draw, jo uzskatām, ka pretinieks nekad nespēlēs draw ar to, kas viņam tagad ir. Ja viņš nolemtu spēlēt krāsu draw ar to, kas viņam ir, un citādi nekā mēs gaidījām, mums pašiem rastos risks zaudēt vairāk naudas, nekā bijām plānojuši, ja krāsu karte tiešām izkristu. Blefa equity izmantošana pret spēlētāju, kurš slowplay vai strukturē savu range citādi nekā mēs domājam, var atgriezties pret mums pašiem. Blakus blefam un pretējai blefa equity ir vēl viens svarīgs aspekts, kuru lielākā daļa cilvēku saprot nepareizi.
Jautājums pārdomām: kādu handu vēlies reprezentēt cilvēkiem, kad blefo? Parasti cilvēki intuitīvi atbild: stipru. Bet tas ir neapšaubāmi kļūdaini.
Ja labi padomāsim, tavam oponentam maz rūp, vai tava roka ir stipra vai ne, kas viņam rūp, ir tas, vai viņa hand var pārspēt tavu. Tātad, ja viņam ir vājš hand, tev nav nepieciešams reprezentēt stipru, tev tikai jāparāda, ka tev ir nedaudz stiprāka roka nekā viņam.
Tā ir bieža kļūda pokera spēlētāju vidū, kuri domā par blefu. Viņi koncentrējas uz blefiem vietās, kur var reprezentēt, ka viņiem ir krāsa vai rinda, seti vai over pāri un citi līdzīgi handi. Bet patiesībā visi šie handi ir ļoti zemas frekvences. Tu tos nesaņem tik bieži, kā gribētu. Tad kāpēc tik ļoti censties parādīt, ka tev tie ir?
Tā vietā labāk parādīt, ka tev ir medium pocket pair vai top pāris ar zemu kicker. Tev vajadzētu biežāk izmantot blefu gaitu check/check/bet, check/bet/bet vai bet/check/bet, šāda gaita pati par sevi parāda vājāka tipa handus. Šādas rokas tu saņem pietiekami bieži, tāpēc arī blefot vari biežāk. Tādā veidā tu neuzvarēsi lielus potus, bet poti, kurus uzvarēsi, ilgtermiņā veicinās rezultātus. Uzvarēt 10bb uz 100 handiem acīmredzami palielina winrate.
Nākamo blefa principu vari pieņemt kā augstāka līmeņa principu, jo tas ļoti atkarīgs no psiholoģijas. Pieņemsim, ka pretinieks ir diezgan gudrs un aktīvi domā par taviem range. Tu esi situācijā, kurā visas tavas rokas būs ar kaut kādu showdown vērtību. Galu galā tavs pretinieks nonāks pie secinājuma, ka izvēlēsies vismazāk riskanto ceļu (tas parasti ir labs pieņēmums). Tātad, kad viņš zinās, ka tu, visticamāk, biežāk checkosi un tikai reizēm, nejaušības dēļ, uzvarēsi neriskējot, pretinieks pieņems, ka tas nav blefs. Tātad viņš samazinās tavu blefa frekvenci līdz minimumam. Un šeit ir tā vieta, kad tev ir jāblefo.
Kopumā šis princips skanētu tā: situācijās, kurās pretinieks domā, ka tev nav iemesla blefot, tev vajadzētu blefot. Protams, šis princips darbojas tikai tad, ja pretinieks domā par šādām lietām vai vieta ir pietiekami tālu no centra, lai viņš apzināti domātu par blefa iespēju. Ja viņš nedomā par tavu psiholoģiju vai vienkārši ir izklaidīgs, tad šo principu var mest pār bortu.
Kā redzat, blefs ir daudz vairāk nekā tikai stipras rokas reprezentēšana, šeit ir daudz smalkāku aspektu.
