Tev ir jāpārspēj pats sevi, savu apziņu. Izkāp no troņa un izpēti visu savu sistēmu ar Ņūtona objektivitāti. Skaties. Šeit tu esi. Šeit ir tas, kā tu domā. Izpēti ne tikai virsmu, rakņājies dziļāk.
Lai kā arī būtu, tavs prāts nebija radīts pokera spēlēšanai. Tavs prāts pretojas tam. Iespējamības, šaubas, kognitīvie nobīdes, pastāvīgs milzīgs stress un lejupslīdes traucē taviem centieniem pilnībā nodoties šai brīnišķīgajai un nepacietību izraisošajai spēlei. Tomēr tu jūties labi. Tu esi apsolījis sev, ka nepiesaistīsi pārāk daudz prāta. Tu pieņem visu, ko dod vai prasa pokers. Galu galā, pokers ir cīņa pret cilvēka neracionalitāti. Apgūt pokeru nozīmē pārvaldīt cilvēka aparātu – prātu. Tā ir ceļojums. Un varbūt, ja tas nebūtu tik grūts, ja tev būtu pilnīgi viegli sevi novērot, pokers nebūtu tik dinamisks, ienesīgs un enerģisks spēle. Varbūt vajadzētu būt pateicīgam, ka tas ir tāds, kāds tas ir.
Tātad, tev ir jāsaskaras ar uzdevumu. Jautā sev. Noliec visu malā un ļauj sev sajust patiesību, izpēti sevi cita cilvēka acīm, it kā tu redzētu sevi pirmo reizi.
Saki sev patiesību. Nežēlīgo patiesību. Ko tu vēlies? Kurā vietā tavas prasmes ir labas, kurā sliktas? Kādas ir tavas neveiksmes un panākumi? Par ko tu sev melo? Neviens cits uz šiem jautājumiem tev neatbildēs. Tu vari sev melot, ja vēlies, neviens tevi neapturēs. Nav nekādu saīsinājumu. Nav nekādu noslēpumu.
Ko tu domā par citiem? No kā tu baidies? Ko tu visvairāk vēlies no pokera? Ko nozīmē spēlēt pret tevi? Ja nevari atbildēt uz šiem jautājumiem, jautā tiem, kas ir tev blakus. Ja arī viņi nezina, jautā saviem ienaidniekiem. Kaut kur pa vidu, starp viņiem un tavu izpratni, ir patiesība par to, kāds tu patiesībā esi. Tev tā ir jāmeklē.
Jautājums prasa tikt uzdots. Kas tu esi? Visā savā karjerā tu šo jautājumu uzdod daudzas reizes. Bet tas ir atkarīgs tikai no tevis, vai esi gatavs saskarties ar atbildi.
