Pastāv veca klišeja, ka cilvēks ir saprātīguma paraugs un saprāta pārvaldnieks. Šī ideja nāk no apgaismības laikiem. Tagad, kad optimisms ir izgājis no modes, pēdējo 150 gadu laikā apkopotie psiholoģiskie pētījumi liecina, cik tālu no saprātīguma mēs patiesībā esam.
Pieredzēsim to no evolucionāri psiholoģiskās perspektīvas. Tā vietā, lai izdarītu pieņēmumus, kā to darīja 19. gadsimta domātāji, kuri uzskatīja, ka cilvēka prāts ir ideāli piemērots racionālu komandu izpildei, domāsim par prātu kā par attīstītu mehānismu, kas spēj apmierināt evolūcijas vajadzības. Tas, ko mums vajadzētu sagaidīt no prāta, nav obligāti racionalitāte pati par sevi, bet drīzāk tas, kas, visticamāk, palīdzēs mums izdzīvot.
Ja smadzenes ir attīstījušās, lai palīdzētu mums izdzīvot apstākļos, kādos dzīvoja agrīnie cilvēki, tad nevajadzētu būt pārsteigumam, ka prāts ir apguvis jomas, kurās tam vajadzētu darboties šādā situācijā. Kāpēc primātiem džungļos vai savannā būtu nepieciešams pilnveidot prāta spēju pareizi aprēķināt varbūtības?
Mums ir jāzina, kam ir paredzēts mūsu prāts, un jāpieņem, ka tas ir ne tikai domāšanas instruments, bet arī instruments ar ierobežojumiem. Mūsu smadzenes ir pakļautas kļūdām, un pokera spēlē šīs kļūdas var kļūt par neveiksmes cēloni. Vienīgais veids, kā no tā izvairīties, ir apzināties sevi un censties apzināti tikt galā ar šīm kļūdām.
Runājot par zināšanu ierobežotību, ir divas lielas idejas. Pirmā ir par ierobežoto racionalitāti. Ierobežotā racionalitāte ir tēze, ka cilvēka racionalitāti veido trīs faktori: cilvēkam pieejamā informācija, saņemtās informācijas apstrādes ierobežojumi un lēmuma pieņemšanai pieejamais laiks. Lai gan mēs varam iedomāties kādu ideālu racionalitāti, kas ņem vērā visus iespējamos faktorus, tos perfekti izsver, pārdomā un nonāk pie objektīviem secinājumiem, lai izdarītu vislabāko izvēli, cilvēki tā nedara. Mēs to vienkārši nespējam izdarīt. "Īsta" racionalitāte ir fantāzija, vismaz mums, cilvēkiem. Labākais, ko mēs varam izdarīt, ir daļēja racionalitātes versija, kas ir ieviesta mūsu prāta mehānismā.
Vēl viens jēdziens, ar ko jau esam saskārušies, ir kognitīvās aizspriedes jeb neobjektivitāte. Kognitīvie aizspriedumi ir noturīgi uzvedības kļūdu modeļi, kas rodas cilvēka domāšanā. Šos aizspriedumus vislabāk var saprast kā tādus, kas radušies kāda konkrēta iemesla dēļ. Piemēram, tie var būt noderīgi kultūras vai emocionālās labsajūtas nodrošināšanai vai arī tie var darboties kā efektīva problēmu risināšanas tehnika, kas ļauj mums daudz ātrāk pieņemt vienkāršus lēmumus situācijās, kurās precizitāte nav svarīga.
Ir daudzas spējas, kas evolūcijai ir izrādījušās svarīgākas par racionalitāti. Tās ietver ātrumu, efektivitāti un, protams, spēju izdzīvot. Tādējādi mūsu attīstītais prāts dod priekšroku ērtai ilūzijai, nevis realitātei. Taču spējas, kas ir svarīgas pokera spēlētājiem, ir pavisam atšķirīgas no evolūcijas atlasītajām un pilnveidotajām īpašībām. Pokers novērtē vienaldzību un aukstu racionalitāti. Pokera spēlē nav vietas ilūzijām. Jo tuvāk realitātei esat, jo labāki pokera spēlētāji esat.
LV 
LT 
EN 
DE 
FR 
SV 
ES 
IT 
FI 
SK 
SL 
TR 